Mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce» testa režīmā jau strādā un pavasarī varētu tikt pieņemta ekspluatācijā Latvijā pirmā iekārta, kur no kūtsmēsliem iegūtās biogāzes koģenerācijas stacijā ražo zaļo elektroenerģiju. Šim piemēram nodomājuši sekot arī vairāki mūsu puses zemnieki, bet eksperti «Ziņām» skaidro – šis bizness nemaz nav tik vienkāršs.
Ideja no šķidrmēsliem ražot biogāzi, no kuras savukārt degšanas laikā var iegūt elektroenerģiju, ir iepriekšējā «Vecauces» direktora Aivja Aizsilnieka projekts. Pašreizējā mācību un pētījumu saimniecības direktore Iveta Grudovska to vērtē atzinīgi, jo lietderīgi tiek izmantots laiks, kad mēslus tik vai tā nedrīkst izkliedēt. «Vecaucē» patlaban ir ap 300 slaucamu govju, izbūvēta mēslu krātuve ar 4000 kubikmetru ietilpību un 2000 kubikmetru reaktors biogāzes ražošanai. Kāpēc jāražo elektrība? Ideja diezgan vienkārša – kamēr zemniekam ir tikai mēsli, no tiem viņš var ražot pavisam nedaudz elektrības un siltuma savām vajadzībām, tādēļ šāds bizness ir ļoti mazs. Šis jautājums ir pakārtots tam, kādas ir izejvielas biogāzes ražošanai. Jo biogāze ir ļoti komplicēts pasākums. To var ražot tikai un vienīgi no šķidrmēsliem, kas kā substrāts ir pamatu pamats. Un tad tiem pievieno, ko nu kurš var, – dažāda veida skābbarību (kukurūzas vai zālāja), placinātus graudus vai šķaidītus kartupeļus. Tas nepieciešams, lai rūgšanas procesos iegūtu vairāk gāzes. No šķidrmēslu kubikmetra var iegūt 23 – 27 kubikmetrus gāzes, vidēji šī attiecība ir 1 pret 25. Savukārt no kubikmetra kukurūzas skābbarības dabūjami līdz pat 250 kubikmetru gāzes, tātad desmitreiz vairāk. Tādējādi, ja izmanto tikai šķidrmēslus, iegūstamās gāzes ir nosacīti maz un, to sadedzinot, sanāk arī maz elektroenerģijas. Un tad rodas jautājumi – pirmkārt, vai var atpelnīt ieguldījumus un kam šo enerģiju domāts izmantot. Ja tikai savām vajadzībām, tad (jādomā, ka tāda iespēja būs) slēdz ar «Latvenergo» līgumu un nevis zaļo enerģiju par paaugstinātu tarifu pārdod šim uzņēmumam, bet gan iepludina tā tīklos, izmantojot savām vajadzībām. Lai elektrības ražošanas bizness attaisnotos, viens no pamatnosacījumiem ir arī siltuma utilizācija jeb izmantošanas iespējas. Gāzes sadegšanas procesā rodas gan elektroenerģija, gan siltums. Saimniecībā to nelielā apjomā var izmantot tikai fermas palīgtelpu apsildei un ūdens karsēšanai. Kūti neapkurina, jo lopi spēj atbilstošu temperatūru uzturēt paši. Varētu ar apkuri nodrošināt ciematiņu. Laba perspektīva ZemgaleiValsts un ES elektrības ražošanu no biogāzes atbalsta, jo tā ir tā saucamā zaļā enerģija, kuras ieguves laikā netiek nodarīts būtisks kaitējums apkārtējai videi. Būtisks aspekts, kādēļ no šķidrmēsliem ražot biogāzi un elektrību, ir videi nodarītais kaitējums. Turklāt Zemgale (Jelgava, Dobele, Bauska) atrodas tā sauktajā vides jutīgajā teritorijā, tādēļ šeit ir paaugstinātas prasības, kas jāņem vērā, izkliedējot mēslus. Noteikumi paredz, ka ikvienā saimniecībā, kur tiek radīti šķidrmēsli, jābūt slēgtai glabātuvei, kur tos var uzglabāt septiņus mēnešus. Tas nepieciešams, jo pusgadu šķidros mēslus nedrīkst izkliedēt ziemas periodā, lai nepieļautu mēslojuma nokļūšanu upēs, gruntsūdeņos un citur apkārtējā vidē. Taču tādas krātuves izbūve maksā milzīgu naudu. Piemēram, «Vecaucē» glabātuve ar 4000 kubikmetru ietilpību izmaksāja ap 100 000 latu. Tas ir milzīgs ieguldījums, kas vispirms jāīsteno, bet pēc tam daļu var saņemt ar «standartu sasniegšanas» atbalstu. Kā atpelnīt pārējās izmaksas, zinot situāciju piena lopkopībā gan pirms gada, gan pašlaik? Tādēļ par loģisku I.Grudovska sauc ideju izmantot minētos sešus septiņus mēnešus, kad mēsli tikai krājas, lai no tiem kaut ko iegūtu. Turklāt zināms arī, ka mēsli smird, bet pēc tam, kad tie izrūguši un iegūta biogāze, mēslojums ir bez smakas, jo atdalīts sērūdeņradis un slāpekļa oksīdi – amonjaks. Pēc tam, kad mēsli «izgājuši» caur gāzes ražošanas reaktoru, tie glabājas atvērtā krātuvē, bet smakas neizdala. Govju mēslu «aromāts» mūsu laukos ir pierasts un kaut cik ciešams, bet vēl svarīgāk tādas gāzes ražotnes būvēt pie cūku turēšanas kompleksiem. Kā zināms, šo dzīvnieku mēslu smaka cilvēku nāsīm ir diezgan nepatīkama, sevišķi tas izjūtams izkliedes laikā. Precīzas devas un uzraudzībaLai reaktors ikdienā bez pārtraukuma strādātu, tam nemitīgi jāpievada svaigs substrāts – «Vecaucē» tie ir ap 30 kubikmetru. Vienkāršā variantā šo procesu varētu raksturot tā – no fermas ikdienā tiek savākti šķidrmēsli, kas sākumā nokļūst slēgtā starptvertnē. Tad tos pārsūknē uz 124 kubikmetru ietilpības priekškrātuvi, kur mēsli tiek nedaudz uzsildīti. Tas nepieciešams, jo Latvijā ziemās tomēr mēdz būt arī auksts, bet mēslos lielākā daļa ir ūdens, kas atdziest un var sasalt. Tad biogāzes ražošanas process apstātos. Reaktorā pastāvīgi ir 38 grādu temperatūra, tur rūgšanas laikā paceļas biogāze, kas tiek novadīta uz atsevišķu krātuvi. Lai iegūtu vairāk gāzes, šķidrmēsliem pievieno arī precīzas devas sasmalcinātas skābbarības. Savukārt izreaģējusī (izrūgusī) masa nonāk atvērtajā krātuvē, kur tie «gaida» izkliedes laiku. Tādējādi «Vecauces» mēslu krātuvēs neglabājas gotiņu vielmaiņas galaprodukts pa tiešo no fermas, bet gan jau izraudzēts un bez smakas. Kāda ir šo mēslu kvalitāte, ja tie daļu labuma no sevis atdevuši? I.Grudovska skaidro – kaut mūsu apstākļos vēl neesot pierādīts (jo pētījumiem nepieciešama vismaz vēl viena sezona, augus mēslojot), starptautiski atzīti dati pierādot, ka šāds substrāts ir vēl labāks, jo rūgšanas laikā atbrīvojas augiem vieglāk uzņemama kālija forma. Tādi mēsli salīdzināmi ar kompostu, kurā strādā ļoti daudz mikroorganismu. Augiem uzņemamāks pēc tam ir arī slāpeklis, turklāt tas vairs nav amonjaku formā, tādēļ nevar «izkūpēt» gaisā. Strādā testa režīmāElektroenerģijas ražošana sastāv no diviem posmiem, kas it kā ir ļoti cieši saistīti, bet var būt arī katrs pats par sevi. Tātad no mēsliem iegūst biogāzi, kas pati par sevi ir jau vērtīga izejviela – to var attīrīt, sašķidrināt un iepludināt kopējā gāzes tīklā. Iespējams uzstādīt arī koģenerācijas staciju, kas, sadedzinot šo gāzi, ražo elektroenerģiju. Bet biogāzes vietā izmantojama arī dabasgāze, tādējādi var teikt, ka šie procesi viens otru papildina, bet nav nedalāmi. «Vecaucē» pērn iedarbināta koģenerācijas stacija, un kādu laiku šis darbs noritēja stingrā «Latvenergo» uzraudzībā pārbaudes režīmā, jo elektroenerģiju iepludina kopējā tīklā. «Šī pārbaude ir izturēta, koģenerācijas stacija strādā. Kaut tā ir pārvietojama un nav uzskatāma par būvi, tomēr varētu teikt, ka stacija pieņemta ekspluatācijā,» saka I.Grudovska. Taču «Vecaucē» ražo arī biogāzi, un, kā uzsver direktore, nav tikts ne tuvu līdz tam, lai šo procesu uzskatītu par veiksmīgi sāktu un tādu, kas nepārtraukti strādā. «Tas nav tik vienkārši, ka uzbūvējam, nododam ekspluatācijā, piepildām ar mēsliem un sākam ražot gāzi! Nodošana ekspluatācijā nozīmē visu darbības mezglu pārbaudi,» I.Grudovska teic, ka tā ir iekārta, kuras darbība jāpārbauda dažādos gadalaikos, izmantojot atšķirīgas izejvielas gāzes ieguvei. «Mums ir skarbāks klimats nekā, piemēram, iekārtu ražotājvalstī Vācijā. Tādēļ iekārtas visi mezgli rūpīgi jāpārbauda, jāizolē, ja nepieciešams, jo nav pieļaujama sasalšana, kas apstādinātu visu procesu. Tāpēc ir nepieciešams testa režīms,» «Vecauces» vadītāja pieļauj, ka nodot ekspluatācijā iekārtu varētu, agrākais, ziemas beigās. Pirmā gāze – pēc pāris mēnešiemTesta režīms «Vecaucē» tika sākts 2008. gada pavasarī, kad martā uzlika biogāzes ražotni. No šķidrmēslu krātuves, kur jau bija uzkrāts zināms tilpums, gāzes ražošanas reaktorā tika iepludināti 200 kilogramu šķidrmēslu. Tad šo bioreaktoru sāka sildīt, katru dienu temperatūru palielinot par vienu grādu. Tātad bija nepieciešams vismaz mēnesis, lai masu uzsildītu līdz 38 grādiem, pakāpeniski pievienojot arvien jaunu substrāta apjomu. Tad vēl mēneša laikā sāka attīstīties mikroorganismi, līdz izdalījās pirmā gāze. Sākumā metāna saturs tajā nebija norma (50 – 55 procenti), bet gan kādi 20 – 25 procenti, bet gāze sāk degt, ja tajā metāns ir vismaz 37 procenti. Tādējādi tikai pēc pāris mēnešiem maijā, jūnijā varēja secināt – metāna baktērijas ir savairojušās, sāk izdalīties metāns. Par laimi, nenotika otra iespēja, kad sākas nevis rūgšanas, bet skābšanas process. Tad gāze neizdalās, no reaktora visa masa jāgāž laukā un jāsāk sildīt no jauna un veikt citas darbības. Lai metāns izdalītos, jārada labvēlīga vide specifiskām baktērijām, veiksmīgi šie procesi risinās neitrālā jeb pH 7 vidē. Lai «palīdzētu» baktērijām vairoties, tika atvesta krava dūņu no Bolderājas. Tur patlaban veiksmīgi strādā biogāzes ražotne, kas gan rada siltumenerģiju, ne elektrību. Latvijā pietrūkst konsultantuBiogāzes ražošanas projekta tapšanas procesa ceļš «Vecaucei» nav bijis rozēm kaisīts. Nedienas piedzīvotas ar atbalsta saņemšanu, jo sākumā ministrijas finansējumu it kā deva, tad «nogrieza», vēlāk atkal piešķīra. «Sāpīgākais, ka Latvijā šajā jomā nav konsultantu,» spriež I.Grudovska, sakot atzinīgus vārdus par Latvijas Biogāzes asociācijas vadītāju Andi Kārkliņu. Šajā «Vecauces» projektā viņi kopīgi mācoties, gūst pieredzi, jo paļauties tikai uz citu valstu mācībām nevar. A.Kārkliņš uzsver, ka galvenās atšķirīgās nianses saistītas ar klimatu. «Tā masa rūgs jebkurā gadījumā, bet mums pietiks ar nedēļu barga sala, lai visas iekārtas aizsaltu,» saka asociācijas vadītājs. Tādēļ nepieciešama praktiska pieredze arī Latvijas apstākļos. Gan I.Grudovsku, gan A.Kārkliņu bažīgus dara fakts, ka mūsu valstī nemaz nav izteikti profesionālu ekspertu šajā nozarē, bet jau tūlīt sāks pieņemt projektus atbalsta piešķiršanai biogāzes ražotņu celtniecībai. Gluži no salmiem gāzi nesaražosPēdējos gados plaši runāts par to, ka biogāzi iespējams iegūt gandrīz no jebkādiem organiskiem materiāliem. Tomēr I.Grudovska vērš uzmanību, ka gluži vienkārši nevarēs reaktorā iebērt kravu salmu vai kartupeļu un gaidīt, līdz rodas gāze. «Tur strādā baktērijas, kam pastāvīgi jānodrošina vienmērīga barība,» saka «Vecauces» direktore. Tādēļ pētījumu saimniecībā automatizēta procesa laikā ik pēc noteikta brīža reaktorā esošajai masai tiek pievienota rūpīgi izanalizēta un sīki sasmalcināta kukurūzas skābbarība. «Vecauces» direktore lepojas, ka saimniecībā strādā inženieris Ilmārs Ozoliņš. Viņu I.Grudovska sauc par unikālu personību, kas nu jau ir teju sasniedzis eksperta statusu. «Viņš sekojis visam šim projektam, daudz apguvis pašmācības ceļā, salīdzinājis dažādus projektus, lai pielāgotu Latvijas apstākļiem.» Ja pēkšņi «Vecaucei» nesaradīsies desmitiem konkurentu un ja elektroenerģijas tarifs saglabāsies 11 – 14 santīmu robežās par kilovatstundu, pētījumu saimniecībā veiktie ieguldījumus biogāzes reaktora un koģenerācijas stacijas būvniecībā varētu atpelnīt, agrākais, piecu gadu laikā.
