Divi jelgavnieki Zolitūdes traģēdijā izdzīvoja; Tamāra no Ozolnieku novada mājās nepārbrauca
Ir ceturtdienas vakars, īsi pirms sešiem vakarā Zolitūdē veikala «Maxima» telpās notiek prātam neaptveramais – iebrūkot ēkas jumtam, mirst vairāk nekā pussimt nevainīgu cilvēku – ārsti, skolotāji, glābēji, veikala darbinieki, vecāki, meitas un dēli. Viņu vidū arī Tamāra Aleksandrova no Ozolnieku novada Brankām, kura lielveikalā strādāja par kasieri. Viņai bija tikai 30 gadu, mājās gaidīja vīrs un meitiņa.
Jelgavnieki Ainārs un Laura notikušo atceras ar dziļām skumjām, runājot aizlūst balsis. Bojā gājuši pieci viņu kolēģi, vēl viens slimnīcā cīnās par savu dzīvību. Abiem jelgavniekiem ceturtdien lielveikalā bija darba diena, tiesa, liktenis viņus paglābis no nāves.
Nāves ēnā
Pagājušajā ceturtdienā bakalejas nodaļas menedžerim Aināram Iesmiņam darbs beidzās piecos pēcpusdienā. Viņš pārģērbās un devās uz attālāko lielveikalu, lai samaksātu rēķinus. «Ap sešiem man piezvanīja kolēģis un teica, lai ātri nāku pēc automašīnas, ko biju atstājis pie «Maximas», jo veikalam iebrucis jumts,» viņš atceras.
Veikala ārpusē Ainārs sastapa vairākus savus kolēģus, kurus iebrukušais jumts nebija skāris, viņu vidū apjukusi stāvēja arī Laura. Jelgavniece lielveikalā strādāja par zāles darbinieci un liktenīgajās sekundēs atradās ārpus telpām. «Uz brīdi biju izgājusi no veikala, lai iznestu tukšās kastes. Tad pēkšņi gaisā uzšāvās milzīgs putekļu vilnis. Apgāju ap veikalu un redzēju, ka pie ieejas vairs nav vienas sienas. Pēc dažām minūtēm jau kauca sirēnas, ieradās ātrā palīdzība un ugunsdzēsēji,» atceras Laura.
Taču abi jelgavnieki nekur nemanīja savu novadnieci Tamāru. Viņi mēģināja zvanīt – signāls sauca, bet atbildes nebija. Glābēji no veikala drupām pa vienam sāka iznest cietušos. Aptuveni pēc stundas sekoja otrais nogruvums, pēc kura visapkārt iestājās kapa klusums. «To pavadīja liels troksnis, tas notika man tieši blakus, jo atrados pie pašas ieejas. Tūlīt pēc tam policija mums lika atkāpties no ēkas,» stāsta Ainārs.
Drīz vien tika saņemta vēsts, ka otrajā nogruvumā bojā gājuši trīs glābēji un vairāki ievainoti. Ziņu par Tamāru joprojām nebija, viņas tālrunis klusēja, bet traģēdijā mirušo skaits auga ik pa minūtei. «Tamāra tāpat kā daudzi citi tika uzskatīta par bezvēsts pazudušu. Protams, cerības nezuda, jo ik pa laikam tika iznests arī kāds dzīvs palikušais. Parasti šajā laikā cilvēku veikalā ir daudz un strādā vismaz sešas kases, tāpēc uzreiz sapratu, ka sekas būs ļoti traģiskas,» stāsta Ainārs. Naktī uz piektdienu pie drupām kopā ar kolēģiem nostāvējis līdz pulksten trijiem, pārnakšņojis pie kolēģiem, ar kuriem kopā agri no rīta jau atkal bija pie sagruvušā veikala, lai gaidītu un cerētu. Pēcpusdienā viņu un citus kolēģus sasniedza ziņa par Tamāras nāvi. «Ar Tamāru «Maximā» sākām strādāt vienā dienā – 2012. gada 16. jūnijā –, ļoti jauka un sirsnīga kolēģe,» atceras Ainārs.
Pie signalizācijas pierasts
Lieliski kolēģi bojā gājuši arī jelgavniecei Laurai, kura Zolitūdes «Maximā» strādāja vien divus mēnešus un divas dienas. Pirmos mirkļus pēc traģēdijas viņa raksturo īsi: «Sākumā nebija nekādu emociju, tikai milzīgs šoks.» Arī viņa, gaidot izdzīvojušos kolēģus, pie lielveikala stāvējusi teju visu nakti. Tiklīdz saruna ievirzās par Tamāru, Lauras balss aizlūst. Abas ir no vienas puses un uz darbu un mājās allaž devušās kopā ar darba autobusu. Tamāras darba vieta bija pie kases, bet Lauras – zālē. Ceturtdien viņas redzējās pēdējo reizi.
Gan Laura, gan Ainārs stāsta, ka veikalā dzirdējuši trauksmes signalizāciju, pie kuras daudzi darbinieki jau bija pieraduši. «Kopš es tur strādāju, signalizācija ik pa laikam ieslēdzās, jo augšā būvē māju – mazums tur kāds trieciens, un signalizācija reaģē, tā mums bija pierasta lieta. Ja tas ir pašsaprotami, tad kāpēc kaut kur mukt?» jautā Ainārs, atzīdams, ka pēdējo trauksmes zvanu dzirdējis ap četriem pēcpusdienā, pēc tā vēl stundu turpinājis darbu.
Jādzīvo tālāk
Par saviem darba devējiem Ainārs neko sliktu nesaka. Viņaprāt, viņi notikušajā ir vismazāk vainīgi.
«Par darba devējiem varu sacīt tikai labu. Reaģēts tika momentā, katram zvanīts un jautāts, vai viss kārtībā, vai nav vajadzīga kāda palīdzība. Arī uz ielas neviens nepaliks, ir jau piedāvāts darbs un atbalsts,» stāsta jelgavnieks. Droši viņš zina tikai vienu, ka veikala kasēs nekad mūžā nestrādāšot, jo uz to pusi paskatīties viņam tagad ir psiholoģiski smagi.
Protams, pārdzīvotais ir milzīgs trieciens daudziem, īpaši nelaimē iesaistīto cilvēku tuviniekiem, draugiem, kolēģiem. Ainārs stāsta, ka psihologu palīdzība viņam nav bijusi nepieciešama. «Mēs, kolēģi, atbalstām cits citu un praktiski visu laiku esam kopā. Vakar vienojāmies klusuma brīdī, pēc kura viss kolektīvs sanācām kopā un vēlāk devāmies uz baznīcu. Šajās dienās esam kļuvuši ļoti saliedēti. Katru dienu satiekamies, pārrunājam, kā viss notika, kā varēja nenotikt. Psiholoģiski grūtāk bija pirmajās dienās,» stāsta Ainārs. Līdz šim ikdienā uz baznīcu viņš nav gājis, bet tagad ik pa laikam ir sajūta – kāds uz turieni sauc. Kopš traģiskās ceturtdienas Ainārs baznīcā bijis vairākkārt. Sāpes esot nedaudz rimušas un jādzīvo tālāk.
Bilance – 54
Vakar glābēji meklēšanas darbus traģēdijas vietā pabeidza. Melnā bilance tā arī palikusi pie divciparu skaitļa, kas sniedzas pāri pussimtam. 21. novembrī, iegrūstot lielveikala «Maxima» jumtam Zolitūdē, bojā gāja 54 cilvēki. 16 bērnu palika bez viena no vecākiem, trīs zaudējuši gan mammu, gan tēti. Visiem bērniem, kuru vecāki gājuši bojā traģēdijā, uzņēmums «Maxima Latvija» līdz pilngadības sasniegšanai katru mēnesi sola izmaksāt 500 latu pabalstu. Bojā gāja arī trīs glābēji. Atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem bojāgājušo viņu neatraidāmajiem mantiniekiem tiks izmaksāts vienreizējs pabalsts 50 tūkstošu latu apmērā, jo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki dzīvību zaudēja, veicot savus darba pienākumus.
Vēl vakar Zolitūde dega svecīšu liesmās un ziedu jūrā. Četrās smagajās dienās savu palīdzību cietušajiem un glābējiem sniedza arī ne mazums jelgavnieku – neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kas dežurēja notikuma vietā, glābēji, kas aizvietoja Rīgas kolēģus, brīvprātīgie. «Neviens mums nelūdza, bet ļoti vēlējāmies kaut kā palīdzēt glābējiem, mediķiem, policistiem, kas tur strādāja dienu, nakti, cilvēkiem, kas gaidīja savus tuviniekus. No mūsu puses tās bija siltas pusdienas, lai visiem pietiktu spēka un izturības. Mūsu uzņēmums ir ziedojis arī naudu nelaimē cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem,» stāsta ģimenes restorāna «Hercogs» saimnieks un restorāna «Burkāns» šefpavārs Andris Rūmītis. Traģēdijas upuri ar svecīšu liesmām tiek pieminēti arī Jelgavā. ◆
