Vieglāk plēsīgās zivis ir atrast tad, kad ūdenskrātuve piepildīta ar zālēm
Tā nu tas ir, ka zivtiņai nepavēlēsi pat tajā laikaposmā, kad, gatavojoties ziemai, zvīņnesēm vajadzētu baroties ne pa jokam – kā kūts ruksim pirms Ziemassvētku galda apmeklējuma. Taču gadās brīži, kad kaut kas neiepatīkas un zivs negrib muti pavērt neparko.
Uz Burtnieku, uz Burtnieku
Domāju, nav Latvijā makšķernieku, kas nebūtu pieredzējuši vai vismaz dzirdējuši par šī ezera lielajiem un skaistajiem lomiem, jo zandarti un līdakas kā izcilākie eksemplāri nāk tieši no Burtnieka. Interesanta jau ir šī 13,5 kilometrus garā «peļķe», kas vasarā un rudens sākumā samazina savu dziļumu pat līdz diviem metriem, bet maksimāli sasniedz ap četriem metriem. Kas līdakām un zandartiem tur tik ļoti patīk, nav īsti saprotams, bet aug tie gan lielumā, gan vairumā.
Tā ar kompanjonu izlēmām noripināt 170 kilometru uz vienu galu un paviesoties Burtniekā. Protams, vietējie copmaņi zina, ka, lai arī viss liekas ļoti vienkārši, tomēr ir tajā savas zivju takas. Viņi atbraucējus mēdz saukt par laimes meklētājiem. Ezers tik vienkārši zivi neatdod. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet vieglāk plēsīgās zivis ir atrast tad, kad ūdenskrātuve maksimāli piepildīta ar vasaras zālēm. Vismaz man tad ir vieglāk, jo ir saprotams, kur zivs var slēpties. Tagad, kad viss ūdens klajums pilnīgi vienāds, ir daudz grūtāk to atrast.
Nav nekāds noslēpums, ka Burtniekā pārsvarā pie lielākām zivīm tiek velcētāji. Cik pateicīga un aktīva ir šī nodarbe, lai paliek katra paša ziņā. Lai arī velcēšanu pilnīgi un galīgi neesmu iecienījis, tomēr šajā ezerā citāda veida cope pārsvarā ieteicama tikai vasaras mēnešos. Tad ļoti labi dienas normu un ar itin pieklājīgiem eksemplāriem var salasīt, izmantojot gumijas zivis un spiningojot pa lēpju lapu audzēm. Protams, arī šeit ir šis tas jāzina, tāpēc īsti vietā būs teiciens – katram sava luga.
Cik gudri aizbraucām, tik gudri atbraucām
Pēc septiņiem no rīta esam pie ezera. Vīru ka biezs, un arī viena otra daiļā dzimuma pārstāve rosās ap laivu. Kaut gan ir darba diena, izskatās, ka tautas būs daudz. Vai jāstrādā nemaz nav, pie sevis nosmejamies, jo labi zināms, ka daudzus «copmaņus» tieši zivju ķeršanas māka un to pārdošana notur pie kaut kādiem naudas līdzekļiem. Nav jau tas nekāds nopēlums vai noslēpums. Tādi laiki. Tāpēc, ja netiek pārkāpti makšķerēšanas noteikumi, viss paša rokās – baro kaķim, ēd pats, uzdāvini draugam vai vienkārši pārdod.
Ezers mūs sagaida zilgani pelēcīgi tumšs. Mazliet mirgo lietutiņš, ir neliels vējš, bet pēc būtības itin labs laiks plēsīgo zivju copei. Mazliet gan nepatīk drūmi duļķainais ūdens, jo, iemērcot tajā jebkura veida spožas krāsas mānekli, tas jau 15 centimetru dziļumā pilnībā pazūd. Šādā saduļķotā ūdenī, izvēloties mānekli, ir divas izejas. Pirmā skar krāsojumu, otrā – spēli. Pirmajā gadījumā var izmantot spožus šūpiņus vai spilgtus (sauktus par papagaiļiem) voblerus. Otrajā māneklis var nebūt tik košās krāsās, bet tad tam ir jābūt agresīvai spēlei, lai paša vibrācija piesaistītu plēsoņas uzmanību, jo, kā zināms, līdakai ir sliktāka redze, bet izteikti labi sānu līnijas maņu orgāni – tā jūt ūdens vibrācijas pa lielu gabalu. Dzīvs piemērs ir cope vasarā 50 centimetru dziļumā starp itin bieziem zāļu paklājiem. Ne velna tā tur neredz cauri, bet jūt, un līdz ar to itin bieži var manīt, ka tevis vadītai gumijas zivtiņai no sāniem pat piecu metru attālumā strauji tuvojas ūdens vilnis. Atliek vien nobremzēt mānekļa kustību, kad seko sitiens pa kātu. Tad jau viss atkarīgs no vismaz 10 faktoriem, bet, pats galvenais, ir bijusi cope!
Sākumā esam vai gribam būt ļoti gudri un pa priekšu palaižam vietējos takuziņus. Noskatām, kur viņi «tūterē» un aptuveni ejam līdzi. Beigu beigās tomēr sanāk tā, ka ap dienas vidu jau visi izmisumā dodas tur, kur acis rāda un var starp laivām izbraukt, bet rezultātu nekādu. Izmēģinām visu līdzi paņemto arsenālu. Vobleri – lielāki, mazāki, krāsainība – daudzpusīga, dažādi šūpiņi. Piebraucam tuvāk pie krasta un vairākās vietās izmēģināmies ar gumijas zivīm. Sameklējam nosacītos sēkļus un apstrādājam to kantis. Eholote brīžiem pīkst nepārtraukti un rāda zem laivas smuku zivi, bet ko tas viss dod?
Ap pulksten 15 dodamies krastā. Sajūtas īpatnējas. Sāku pārcilāt atmiņā, kad pēdējo reizi uz līdakām esmu izbraucis, dienas laikā krastā nepieredzot nevienu tās iznācienu. Tiešām neatceros. Diemžēl arī vietējiem spiningotājiem šī diena nav devusi nekādus rezultātus. Acīmredzot kaut kas virmo gaisā, ko cilvēks nejūt, bet zivs ļoti izteikti, turklāt negatīvā formā. Nekas briesmīgs jau nav noticis, bet ir iedota kārtējā informācija, kas «jāsagremo».
Atbraucot mājās, paskatos uz atmosfēras spiediena rādītāju un konstatēju, ka tas ir ļoti zems. Žēl, ka nepaskatījos pirms pāris dienām, lai tagad salīdzinātu iespējamās svārstības. Līdakas daudz aktīvākas ir palielināta, bet stabila spiediena ietekmē, savukārt, ja tas ir stabils, bet zems, – diezgan kūtras uz barošanos. ◆
