Dzejnieks un viņa liriskais varonis nav viens un tas pats
Šis novembris Latvijā aizrit dzejnieka Ojāra Vācieša 80 gadu jubilejas zīmē. 13. novembrī viņa dzimšanas diena, bet 28. novembris – diena, kad viņš aizgāja aizsaulē.
Atļaušos dzejnieku saukt vārdā – Ojārs. Tolaik mēs daudzi, ne tikai Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet arī citviet, gan draugi, gan pazīstami, gan mazpazīstami, tā mēdzām viņu saukt. Nenosauksi taču Jaunsudrabiņu par Jāni. Bet Ojāra vārds piestāvēja viņa raksturam, attiecībām ar cilvēkiem. Tas kaut kā īpaši tuvināja viņa dzejai. To izrunājot, it kā kļuvi par viņa domubiedru.
Ojārs gāja cieši gar māju sienām
Kaut arī mēs mācījāmies vienā fakultātē (es – pirmajā, dzejnieks – piektajā kursā), mūsu attiecības izveidojās ārpus augstskolas. Manas studijas balstīja Rīgas māsīcas Mirdzas Kārkliņas ģimene. Viņa bija precējusies ar krievu dzejnieku Borisu Kuņājevu, kurš piecdesmitajos, astoņdesmitajos gados aktīvi darbojās Rīgas literārajā dzīvē. Viņam bija daudz draugu latviešu rakstnieku vidū. Ojārs bija viens no īpašajiem. Kas viņus vienoja? Zināma loma tajā varēja būt gan Ojāra dzīvesbiedrei – krievietei, padomju virsnieka meitai Ludmilai Azarovai –, gan abu dzejoļiem. Boriss bija studējis mākslu, karojis, kaujās ievainots, reiz pat pazudis bez vēsts. Ojāram viņš bija interesants. Abi bieži tikās Brīvības ielā 42 – Kārkliņu komunālajā dzīvoklī. Arī es tur pēc lekcijām vadīju savas dienas, bet šaurības dēļ nakšņot devos uz studentu kopmītni Valdemāra ielā. Lai tumšajos vakaros nestaigātu viena, abi dzejnieki parasti centās mani pavadīt. Un tad apmēram pusotra kilometra garais ceļš vienmēr bija saistīts ar piedzīvojumiem. Šķiet, pērn vienā no savām pēdējām intervijām Latvijas Televīzijā Imants Ziedonis par Ojāru Vācieti teica, ka viņš nebija drūms, nospiests vai «stūrī iedzīts», kā par viņu sabiedrībā runāja, bet gan brīžam zēnisks, pārgalvīgs un dzīvesprieka pārpilns. Par to šajās vēlo vakaru pastaigās man nācās pārliecināties. Reiz, kad trijatā ceļš veda pa Lāčplēša ielu, Boriss izvēlējās ielas braucamo daļu, bet Ojārs gāja cieši gar māju sienām. Ik pa brīdim, ielecot padziļinājumos pie pagrabu logiem, viņš iesaucās: «Te viņš ir, un te viņš pazūd!» Dažviet aiz šiem logiem dega gaisma – tātad tur dzīvoja cilvēki! Man likās – mūs visus trīs paņems milicija.
Citu vakaru, tuvāk gadu mijai, pie Medicīnas darbinieku kluba, kas bija iesaukts par «māsiņām», stāvēja izgreznota, ar virvēm nožogota egle, ko pušķoja virtenē saslēgtas elektriskās spuldzes. Ojārs man jautāja: «Vai tu gribi, lai es atnesu tev ābolu no tās ābeles? Vai gribi?! Tūliņ būs!» Un viņš jau rāpās pāri virvēm. Sapratu gan, kas tūliņ būs: ja viņš izskrūvēs vienu spuldzi, nodzisīs visa egle! Atkal mēs varam nokļūt ne tur, kur šovakar jānokļūst.
Būdama godīga, disciplinēta pirmā kursa meitene no Jelgavas, kas jau gadu rokassomiņā arvien līdzi nēsā Ojāra Vācieša dzeju, nesapratu to, kā viens cilvēks, kuru mīl un ciena gan mana paaudze, gan mūsu vecāki un skolotāji, var tik bezbēdīgi uzvesties.
Bija žēl skaistās Ludmilas
«Visu, ko jaunība mīl, pie sirds tā sasildīt var, visu, ko jaunība nīst, ar sirdi var sadedzināt!» Kaut vai šos Ojāra vārdus iegaumējuši, mēs ejam pa dzīvi mīlestības pilni, brīžam sadegdami savās jūtās, uzticībā, jo par to runā arī viņa dzeja. Taču dzīvē gan studiju laikā, gan vēlāk, uz dzejnieka pusi skatoties, es manīju arī ko citu. Man brīžiem bija žēl skaistās Ludmilas, jo likās, ka Ojārs dara viņai pāri. Dzejnieka simpātijas, aizraušanās, iemīlēšanās – tās visas ir tepat, visu acu priekšā. Un kā tas pastāv kopā ar to, ko viņš sludina savā pirmajā dzejoļu krājumā «Tālu ceļu vējā» (1956)? Ne visi viņam to piedod. Es biju starp tām, kuras nepiedod.
Pēc augstskolas beigšanas, sākot strādāt par literatūras skolotāju, es negaidu obligātajā mācību plānā iekļautās stundas par Ojāru Vācieti. Negribu izlikties, melot, bet man nav tiesību arī bērnus un jauniešus noskaņot pret viņu. Uzdodu skolēniem pašiem lasīt viņa dzejoļus. Analizēt, atrast, pēc izvēles iemācīties kaut ko no galvas, bet nākamajā stundā es esmu tikai klausītāja.
Tā tas bija līdz viņa trīspadsmitajam dzejoļu krājumam «Si minors» (1982). Lasu, izjuzdama dziļu pārdzīvojumu. Kā zvīņas nokrīt no acīm. Pēkšņi saprotu, ka viņa dzeja un dzīve nav ar dubultu morāli! «Neraudi. Slapjas laipas ir slidenas laipas,» krājumā saka Ojārs. Dzejā dzīvo viņa liriskais varonis. Varbūt Ojārs gribēja tāds būt, tikai nespēja.
Ar gadiem viņš jo vairāk sevi sadedzināja savos netikumos, kuros pirmo vietu ieņēma alkohols. Par šo slimību liecināja nedrošā gaita, trīcošās rokas. Arī balss nebija vairs tā jauneklīgās sajūsmas un mīļuma pilnā. Viņš bieži neieradās uz pasākumiem, kuros solījās būt. Man viņa kļuva tik ļoti žēl, ka savu attieksmi mainīju uz pilnīgi pretējo.
Parādu atdos dzīvs vai miris
Saņemot uzdevumu uzrakstīt viņa piecdesmitās jubilejas rakstu «Skolotāju Avīzē», ko es nosaucu «Gleznā ieejot», stingri apņemos to izdarīt pēc iespējas labāk. Tā, lai atbrīvotos no nelaimes priekšnojautas, lai novērstu… Jā, bet ko? Manā atmiņā dziļi bija iespiedušies Imanta Ziedoņa savā jubilejā teiktie vārdi: «Ir nepieciešama stipra veselība, lai izturētu tādu lietu kā jubileju.»
1983. gada vasarā kopā ar vīru ceļoju pa Vidzemi, runāju ar cilvēkiem Gaujienā un Trapenē. Mani brīdina, ka dzejnieka vecāki varbūt nemaz negribēs runāt, ja nebūs trāpīts «uz āderes», radīta uzticība.
Kā gleznā pēcpusdienas saule pār balta ceļa putekļiem, dienasvidus miers lauku māju pagalmos. Vēl nekūp vakariņu skursteņi, vēl nav jāiet govis slaukt, ķeizarkroņi klusi šūpojas pie saulē sasiluša pelēka lauku mājas stūra. Dzejnieka tēvs sirsnīgi sasveicinās ar negaidītajiem ciemiņiem un klusā balsī aicina pagalmā. Mēs viņam sekojam un pēkšņi apstājamies neziņā. Te ir gleznas visdziļākais punkts, mirkļa neatkārtojamība – plašā, zaļā pagalma vidū, tieši uz zemes ar zālei pieglaustu vaigu, čokuriņā sarāvusies, diendusas nomidzī ir dzejnieka māte. «Manu zemeslodīt, manu bumbulīt!» Likās cauri zālei viņa dzird tālas pilsētas dunu un saklausa sava dēla soļus un vārdus.
«Es ļoti baidos no tās jubilejas,» māmulīte saka. «Atnāks atkal tas garais šķiesta (tā viņa sauca kādu literātu, kas dzīvoja netālu no dēla) un citi draugi, bet tas būs pavedinājums uz dzeršanu. Labāk būtu ar vedeklu aizbraukuši kaut kur prom, piemēram, uz Lietuvu…»
Kad atvadāmies, mēs nenojaušam, ka drīz mums atkal nāksies satikties, bet tas jau būs bērēs.
1983. gada rudens. Auksts novembris. Ojāra Vācieša dzimšanas dienas nedēļa bagātīgi piepildīta ar viņam veltītiem pasākumiem, un viņš visur ir klāt. 11. novembrī godināšana Dailes teātrī. Brīžam saviļņojums un prieks ir tik liels, ka birst asaras. Kulminācija ar «Pūt, vējiņiem!», kājās stāvot, ir sāpīgi skaista. Dzejnieka apsolījums atdot parādu par saņemto mīļumu, vai viņš būs dzīvs vai miris, liek liktenīgumā nodrebēt. Ja mēs būtu zinājuši, kas notiks pēc pāris nedēļām… Ja mēs būtu zinājuši!
Atvadīšanās Carnikavas kapos Siguļu kalna galā pie Gaujas ietekas jūrā. Pa sasalušiem ziediem nokaisītu ceļu mēs tur uzkāpām, bet atpakaļ nācām pa smiltīm, kas sajaukušās ar pirmo sniegu. Cilvēki bija sastinguši no sala, Ojāra kaps šķita tik liels, smilšu tik daudz, ka likās – šim brīdim nekad nebūs gala. Raudāju par Ojāra mātes sāpēm, rokās jutu Ojāra tēva lielās siltās plaukstas un dzirdēju viņa čukstu: «Kāpēc, skolotāj, kāpēc?» ◆
