Jelgavas novada pašvaldības Būvvaldes vadītāju Andri Ziemeli intervē Edgars Kupčs un Gaļina Kudrjavceva
– Nākamajā dienā pēc Zolitūdes traģēdijas Ekonomikas ministrija izdeva rīkojumu pašvaldībām veikt ārkārtas pārbaudes sabiedriski nozīmīgās būvēs. Kas izdarīts Jelgavas novadā?
Pārbaudāmie objekti jāsadala divās daļās. Vieniem spēkā būvatļaujas, tie ir celtniecības stadijā, un par šiem savs vērtējums mums jāsniedz jau 4. decembrī. Savukārt otra grupa ir tie, kas pēdējo piecu gadu laikā pieņemti ekspluatācijā.
– Cik objektu ir katrā grupā?
Pirmajā ir trīs. Staļģenes skolai tiek celta sporta zāle – šī piebūve ir nopietnākais objekts novadā, to arī pirmo pārbaudījām. Otrs ir Vircavā – nelieli darbi pašvaldības ēkā, tur strādā tikai divi darbinieki, iekārto alternatīvās aprūpes centru. Savukārt būvbedre pašlaik izrakta pie Svētes skolas, kur cels sākumskolu.
– Kādi pirmie secinājumi? Pilsētas Būvvalde savos objektos atradusi nepilnības dokumentācijā.
Mums ir līdzīgi. Staļģenes vidusskolas būvniekam līdz 2. decembrim bijām uzdevuši novērst nepilnības izpilddokumentācijā, kas, vienkārši sakot, nozīmē – būvdarbu žurnāls netika pilnībā aizpildīts. Pabeigto darbu akts ir, bet tas nav reģistrēts žurnālā. Otra būtiskākā neatbilstība – autoruzraudzības žurnāls vispār bija tukšs, tajā pašā laikā pēc dokumentiem redzam, ka būvsapulces notiek regulāri, tiek pieņemti lēmumi, bet nekas netiek fiksēts.
Citos objektos arī būvdarbu žurnāli nav aizpildīti kārtīgi.
– Kādi ar tādiem pārkāpumiem ir riski? Ja kaut kas notiktu, būtu apgrūtināta izsekojamība, kas un kurā brīdī ko ir paveicis?
Katrā objektā vienmēr jāatrodas būvdarbu un autoruzraudzības žurnālam, kas pa dienām tiek pildīts. Ja objektā kādu darbu paveic, tiek sastādīts segto darbu akts. Ieejot objektā pieņemt darbus, mēs vairs neredzam, kas ir izdarīts. Piemēram, ielikta pamatu pēda, bet neredzam, vai ielikta vajadzīgajā dziļumā, vai ir armatūras slānis. Tāpēc katram darbam ir sastādīts akts, kur parakstās darbu vadītājs un kontrolējošās institūcijas, respektīvi, būvuzraugs un autoruzraugs. Ar parakstiem uzņemas atbildību, ka tur minētie darbi ir atbilstoši paveikti.
Pats pirmais darbs objektā ir būves nospraušana – mērnieks uz vietas to izdara, uztaisa aktu, pēc tam informāciju atsūta mums, savukārt Būvvaldes ģeoinformācijas speciāliste to ievieto datu bāzē.
– Ko esat atklājuši, pārbaudot pēdējos piecos gados ekspluatācijā pieņemtos objektus?
Daļa mums vēl jāapmeklē. Pārsvarā, kas varētu būt arī bīstamākās, ir sporta zāles. Pamatā tie ir pašvaldības objekti – kultūras nami, siltinātas skolas. Tur, kur bijām vakar (28. novembrī – red.), bija normāli, pat patīkami secinājumi. Parasti sazināmies ar pagasta pārvaldnieku, tad kopā ar skolas saimnieku izstaigājam telpas. Mēs pašlaik varam vizuāli paskatīties – ja redzam plaisu, prasām, kas tā ir par plaisu. Būtiskākais, lai tā nav nesošajā konstrukcijā, un, paldies Dievam, tādas neesam atklājuši. Katrs gadījums ir individuāls, ja atklājas plaisa rīģipsī, arī tas jāizvērtē. Sīkumus esam atklājuši, vietām ieplaisājušas no jauna veidotas fasādes, bet par pārbaudītajiem objektiem varu pilnīgi droši teikt – tas nemainīs ēkas noturību, un nav bažu, ka kaut kas varētu sabrukt. Turklāt šie objekti būvēti jau padomju laikā.
– Kā piemēru minējāt pārbaudi par to, cik dziļi ielikta pamatu pēda. Rīgas Būvvalde taisnojas, ka tai nemaz nav tādas kapacitātes, lai tādas lietas kontrolētu. Tikai dokumentus un parakstus uz tiem varot pārbaudīt.
Valsts likumdošana, kurā bijis daudz izmaiņu, pašreizējā variantā liek pirms būvatļaujas izsniegšanas apmeklēt objektu un sastādīt atzinumu par būves pārbaudi. Parasti šo vietu arī nofotografējam, lai ir fiksācija. Tas viss jāizdara piecu dienu laikā, mūsu novads ir liels. Bieži vien aizbraucam uz Eleju, nākamais ir Kalnciems, bet pēc četrām dienām atkal jābūt Elejā. Mums tiešām nav tādas kapacitātes, lai intensīvi visu pārbaudītu. Tādēļ arī jau vēl pirms Rīgas traģēdijas gājām pie deputātiem ar priekšlikumu, ka mums vajag vēl vienu inspektoru. Tagad tiks rīkots konkurss, bet jau paredzu, ka cilvēku atrast būs problēma.
– Kā ir ar darbinieku profesionalitāti? Rīgā vairumam esot juridiskā izglītība, vai jūsu ir specializējušies būvniecībā?
Būvvaldē esam četri cilvēki, ieskaitot lietvedi. Ģeoinformātikas speciālistes Sanitas Strupes pārziņā ir viss, kas saistīts ar topogrāfiju, izpildes shēmām, datu bāzu uzglabāšanu. Es esmu vadītājs un būvinspektors, bet Māris Ārgalis – arhitekts, ar ko kopā tagad braucam uz visām pārbaudēm. Domāju, jums ir skaidrs, ka mums divatā, kas esam tieši ar būvniecību saistīti, pārbaudīt visu ikdienā nav reāli. Pārbaudes jau ir tikai puse no darba, vēl jau viss jādokumentē, jāsaliek bildes, jādabū paraksti, ka objektu pārstāvji ir iepazinušies. Tāpēc mums vajag vēl vienu būvinspektoru. Nav jau diviem jābrauc pārbaudīt, ir daudz lietu, ko viens var izdarīt.
– Cik jums kā Būvvaldei ir plaša atbildība?
Tas ir noteikts likumā. Bet es domāju, ka neviena būvvalde Latvijā, kad atnāk projekts, nav spējīga pārbaudīt konstrukcijas. Pirmkārt, mēs neesam konstruktori, mums pat nav tam sertifikātu. Otrkārt, galvenais, ko darām, ir pārbaudīt būvniecības tiesisko procesu. Pārbaudām projektu, vai būvniecības pieteicējs ir zemes īpašnieks, vai ir nomas līgums, vai projektētājs ir tiesīgs projektēt, vai būvinženieris ir darba tiesiskajās attiecībās ar pasūtītāju. Dokumentos ir jābūt būvinženiera, konstruktora parakstiem, ar kuriem viņi par tiem dod savu zvērestu. Ja kaut kas nav kārtībā, ļaujam labot, līdz ir atbilstošs rezultāts.
Pēc tam jau dabā pārbaudām objektu, tad izsniedzam būvatļauju. Ja būvniecība sākta pirms tās saņemšanas, ejam uz Pašvaldības policiju, lai sāktu administratīvā pārkāpuma lietvedību.
– Vai pēdējos gados ir bijuši skaļi gadījumi, kad Būvvaldei jāiejaucas nelikumīgas būvniecības dēļ?
Mums ir pat tiesu darbi, viss nav tikai rožaini. Viens ir Kalnciemā, kur applūstošā teritorijā Lielupes krastā uzcelta ēka. Vides ģeoloģijas pārvaldes atzinums bija negatīvs, applūšanas risks lielāks nekā desmit procentu simt gados, tāpēc Būvvalde atļaujas atteica. Īpašniece uzskatīja, ka mūs nav jāklausa. Tagad būs tiesa otrajā instancē, pirmajā uzvarēja Būvvalde.
– Īpašums būs jānojauc?
Smagi tas ir. Tīri cilvēciski es varu saprast, jo māja līdz pusei uzcelta, bet tagad būs zaudējumi. Bet tam visam ir otra puse. Kas būtu tad, ja būvniecība tiktu atļauta, viņi uzceltu, kādam pārdotu, bet māja applūstu un sabruktu? Viņi būtu apdrošinājuši īpašumu, sāktos tiesvedība, izrādītos, ka nedrīkstēja būvēt, jo to neļāva likums.
Otra lieta, kur arī noris tiesvedība, ir par šautuvi dārzkopības sabiedrībā Glūdas pagastā pie Viesturiem. Iepriekš, kad likumā būvvaldēm vēl bija tāda funkcija, saņēmām iesniegumu par šautuves novērtēšanu atbilstoši normatīviem. Aizbraucām, bet tur nekā tāda nebija – tikai uzbērts valnis. Konstatējām patvaļīgu būvniecību – izrakti dīķi, bez saskaņojuma nolikta pārvietojama ēka. Valdības noteikumi nosaka, cik augstam jābūt šautuves valnim, kāda ir šaušanas distance, viss diezgan strikti. Nekā tāda tur nebija, bet īpašnieks gribēja Būvvaldes atzinumu, un tas bija negatīvs.
– Tagad tur neviens nešaudās?
Tas nav manā kompetencē, bet dīķi tur vēl ir. Īpašnieks tiesājas arī par tiem, sakot, ka dīķi jau sen tur bijuši. Mēs uzskatām – nesen izveidoti. Pēc vecām topogrāfijām redzam, ka iepriekš tur bijusi izrakņāta vieta. Domājam, cilvēki, veidojot mazdārziņus, gājuši vienkāršāko ceļu un tur ņēmuši granti. Tā viss sarakāts palicis.
– Un kā ar citiem privātajiem? Ir bijuši gadījumi, kad nojauc vasarnīcu vai nelikumīgi uzceltu mājas piebūvi?
Jā, ir. Varbūt tas pārāk plaši neizskan. Bija sūdzība, ka kaimiņš veicis patvaļīgu būvniecību. Konstatējām, ka pamati ielikti, bet 50 centimetru par tuvu kaimiņam – ja ir četri metri no kaimiņa sētas, nepieciešams saskaņojums. Tās ir kaimiņu attiecības, un tā kaimiņiene nepiekrita. Cilvēki pamatus nojauca, tagad atsūtīja jaunu shēmu, ka pamati pārcelti tālāk.
– Vai nav tā, ka privātīpašnieki projektus izstrādā mazāk kvalitatīvi nekā sabiedriskajām būvēm, kur piesaista pieredzējušākus projektētājus?
Protams, sabiedriskajām ēkām prasības ir nopietnākas. Tur ne tikai projekta autori uzlikuši zvērestu, bet vajag arī šā projekta ekspertīzi. To visu arī dara. Privātajiem arī ir gan projektētāja, gan konstruktora paraksts jeb zvērests.
– Tā tad ir tikai šo speciālistu atbildība?
Principā jā.
– Kā Būvvalde vērtē ražošanas objektu kvalitāti? Daudzi tiek izvietoti vecās ēkās, padomju laiku fermās vai angāros.
Mēs lielākoties sastopamies ar jauniem objektiem. Vecajos, kas jau sen nodoti ekspluatācijā, par visu atbild īpašnieks. Mēs pat par daudziem objektiem nezinām, ka tur kaut kas notiek.
– Kā jūs kā Būvvaldes speciālists raugāties uz celtniecības kvalitāti pēdējo nepilnu desmit gadu laikā?
Domāju, ka tā sauktie treknie gadi būvniecību ietekmēja negatīvi. Strādnieks toreiz varēja saņemt tūkstoš latu mēnesī, tad labie laiki beidzās un tādu naudu vairs saņemt nevarēja. Tas viss to tā negatīvi sagrieza. Kad parunā ar būvniekiem, atklājas, ka nopietnu amatnieku, speciālistu trūkst. Daudzi var strādāt tikai par palīgstrādniekiem.
– Bet negadījums notiek, jo skrūves ne tā izplānotas vai jumta sijas no divām, ne vienas daļas projektētas. Turklāt Latvijā bieži vien liela stihija ir ik ziemu novērotais sniegs, kura dēļ iebrūk jumti.
Sniegs ir ļoti nopietna lieta. Arī pie mums ir iebrukušas vecas ēkas vai angāru jumti. Visi plakanie jumti ir jātīra. Mans viedoklis – privātmājas jumtam jābūt 45 grādu leņķī vai 90 grādu pie kores. Mūsu klimatiskajos apstākļos tas neradītu lielas slodzes. Taču ir ēkas, kur tīri tehniski divslīpju jumtu nav iespējams uztaisīt. Ja ir galīgi lēzens, tad jātīra.
– Vēl viena stihija pie mums ir vējš – mazliet uzpūš, un jumti krīt. Vai var teikt, ka sniegs un vējš ir indikatori, cik labi pastrādājuši projektētāji un celtnieki?
Jā, protams, it īpaši celtnieki. Klasiska kļūda ir mūrlatas piestiprināšana – ja vējš norauj, tā nav bijusi pietiekami noenkurota, no vēja rodas cēlējspēks, un jumts nogāžas. Par tādiem gadījumiem mēs bieži vien nemaz neuzzinām.
– Vai piekrītat, ka problēmas sākas līdz ar darbu garantijas laika beigām?
Garantija? Privātajam, ja cēlis kāds uzņēmums, tā ir savstarpējā vienošanās. Visiem pārējiem – likumā noteiktie divi gadi, ko es rakstu automātiski, ja vien apliecinājumā pirms līguma slēgšanas neuzrāda citu. Bet ir arī otra galējība – bijuši objekti ar padsmit, 25 gadu garantiju. Taču katrs gadījums ir individuāls, viss atkarīgs no būvnieka. Nevar teikt, ka visi celtnieki strādā slikti, daļa savu darbu veic apzinīgi. Tagad saistībā ar traģiskajiem noteikumiem Zolitūdē galvenais neiekrist grāvja otrā pusē.
– Pārāk stingri kontrolējot?
Būvniecības likums «gāja» septiņus gadus, tagad ir pieņemts un stāsies spēkā. Tālāk – būvinspekcija. Gadījumā ar Zolitūdi esmu pārliecināts – arī tad, ja nodošanas laikā klāt stāvētu valsts būvinspektors, traģēdija būtu notikusi. Ja būvinspekciju atjauno, tai jāstrādā citādi. Sabiedriski nozīmīgos objektos kontrole iepriekš bija tikai būvniecības vai nodošanas laikā, projektu dokumentus neviens neskatījās, tāpat to darīja būvvalde – pašvaldība. Skrūvju drošumu neviens nepārbauda.
– Jo trūkst darbinieku?
Protams. Mēs pašlaik runājam tikai par ēkām, taču ir vēl meliorācija, ūdensvadi, kanalizācija, elektrības projekti. Mēs esam tikai divi, katrs šaurā specializācijā. Mēs nevaram izpētīt elektrības projektu, vai tajā ielikti pareizā diametra vadi, neesmu speciālists. Ja būvinspekcija mēģinās visas šīs jomas pārbaudīt, tas nozīmē, ka viņiem tajās jābūt speciālistiem, konstruktoriem, kas varēs pārrēķināt un uzlikt parakstu, ka viss ir kārtībā.
– Iepirkumos pašvaldības norāda, ka teju jebkuru materiālu var aizvietot ar analogu. Vai nerodas situācijas, ka būvnieks to izmanto, piedāvājot ko lētāku un līdz ar to nekvalitatīvāku?
Protams, katrs būvnieks grib nopelnīt. Ja būvprojekta autors un pasūtītājs piekrīt, var aizvietot. Ja nepiekrīt – projekts jāīsteno tāds, par kādu parakstīts līgums par attiecīgo summu. Cita lieta – ja rekonstrukcijas laikā atklājas kas tāds, ko iepriekš nevarēja paredzēt, tad jāpieņem attiecīgs lēmums.
– Minējāt atklātās nepilnības. Cik liela iespējamība, ka tās atklātu, strādājot ikdienas režīmā? Vai nav tā, ka visa nepieciešamā dokumentācija tiek sagatavota pirms objekta nodošanas ekspluatācijā?
Pašvaldības objektos noteikti ne. Katru nedēļu notiek būvsapulces, tajās piedalās Attīstības nodaļas speciālisti. Nebūšanas atklātos arī tāpat, dokumentus nāktos sakārtot, jo mēs tos nepieņemtu. Arī paši esam būvsapulcēs piedalījušies, bet katru reizi to darīt nevaram.
– Novada pašvaldība iestājas arī par skolu siltināšanas projektu īstenošanas termiņu maiņu. Cik ļoti rekonstrukcijas darbi ziemā un pavasarī ietekmē kvalitāti un skolēnu drošību?
Man vispār negribētos, lai ziemā kaut ko tādu darītu. Bet diemžēl projektu īstenošanas termiņš ir tāds, ka spiež visu darīt ziemā. Mūsuprāt, darbi jāpārceļ uz vasaru. Tagad ir labi, bet kas būs pēc mēneša? Uznāks sals, kāda būs darbu kvalitāte? Labā prakse būtu, ja darbi, īpaši skolās drošības apsvērumu dēļ, notiktu vasarā, jo rekonstrukcijas laikā risks pastāv vienmēr. Būs jāvērtē katrs projekts, lai maksimāli novērstu risku, lai skolēni būtu drošībā.
– Ko domājat par iepirkumiem, kur uzvarētāju nosaka zemākā cena?
Man viedoklis varbūt nebūs populārākais – saimnieciski lētākais ir pareizākais, bet ar nosacījumu, ka visi, kas noblefojuši, ir atsijāti. Piemēram, ja ir divas firmas ar līdzvērtīgiem piedāvājumiem, bet viena piedāvā simts tūkstošus, otra – simtu vienu tūkstoti. Kurš piedāvājums būtu jāņem? Protams, lētākais, tikai, kā jau teicu, jāatsijā blefotāji, kas dod nepamatoti zemu cenu.
– Vai ir bijuši tādi gadījumi?
Es nepiedalos iepirkumu vērtēšanā. Ar mūsu kapacitāti strādāt nopietni nebūtu iespējams.
– Kā vērtējat kārtību, ka paši kā pasūtītāji maksājat arī būvuzraugiem?
Būvuzraugam ir pietiekami liela atbildība par savu darbu. Tie laiki, kad būvuzraugs tikai formāli parakstījās, sen beigušies. Kādi ir citi varianti? Viņi visi ir neatkarīgi. Problēmu saredzu citur. Dažkārt gadās, ka privātie atnāk un stāsta, ka ir noslēguši līgumu ar būvuzraugu, ko viņiem iedeva firma, kas būvē. Tā ir problēma. Ko viņš pārbaudīs? Savu firmu? Būvuzraugam jābūt pasūtītāja labai rokai.
– Vai novadā jumti ziemā bieži lūst?
Biežāk privātajiem. Vairāk mūs nomāc grausti – gan fermas un angāri, gan dzīvojamās mājas pamestas. Pozitīvi atrisinājies jautājums par graustiem Elejā. Tos «Statoil» atguva par parādiem. Viņi atbrauca, saprata, ka objekts ir bīstams, un nolēma nojaukt. Savulaik arī ar Vilces pienotavas īpašniekiem cīnījāmies, beidzot arī tā nojaukta.
– Kādas izmaiņas likumos nepieciešamas, lai jūs varētu labāk veikt savu darbu?
Likums sakārtots. Būvniecības likums pašlaik visiem redzams, tas radikāli daudz ko maina, taču vēl nav zināms, kādi būs noteikumi, kas pakārtoti likumam. Arī tajos nepieciešamas izmaiņas. Tās pārrunātas arī Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijā. ◆
