Šodien aprit divas nedēļas kopš traģēdijas Zolitūdē. Kamēr vainīgos 54 cilvēku nonāvēšanā atbildīgās iestādes vēl meklē, teju neviens Latvijas iedzīvotājs šajās dienās nav šaubījies, ka lielākie varoņi ir glābēji, kas vairākas dienas strādāja par masu kapiem kļuvušajā tirdzniecības centrā. Un, kā izrādās, daudzi nemaz nav zinājuši ne par ugunsdzēsēju algu līmeni, ne skaudrajiem darba apstākļiem.
«Televizors nebija no tā lētā gala,» nosmēja kāds no vīriem, kad šonedēļ viesojāmies Jelgavas ugunsdzēsēju depo. Proti, paši ugunsdzēsēji sametušies, lai varētu iegādāties televizoru, kas nu palielajā atpūtas telpā izceļ kopējo nabadzību. Glābēju virtuvē uz plīts stāv milzīgs katls, uz galda – čuguna pīle. Nobružāti dīvāniņi un rindā saliktas guļamvietas. Rodas sajūta, ka esi patinis atpakaļ gadu desmitus un nonācis kādā daudzbērnu ģimenes miteklī, kur katram uz maiņām jārūpējas gan par maltīti, gan kārtību mājās.
Gada sākumā ugunsdzēsēji, policisti un mediķi Jelgavā tika iedrošināti sapņot par jaunu mājvietu, kādu līdz šim varēja redzēt vien kādā ārzemju filmā. Sola, ka būs arī helikoptera nosēšanās laukums. Realitāte gan ir daudz skaudrāka – ideja par varoņu cienīgiem darba apstākļiem pašiem varoņiem mūsu valstī var pazust ne tikai tukšā naudas maisā. Tā var vienkārši iegulties kāda birokrātu kabineta atvilktnē, ko ver tikai pēc īpaša uzaicinājuma. Vai arī satricinājuma, kad katrs no nelaimē cietušajiem vai līdzjutējiem ar urbjošu skatienu vēro operatīvo dienestu darbu. Darbu, kas nes gandarījumu par paveikto. Darbu, kas robežojas ne tikai ar dzīvības briesmām, bet dažkārt arī ar nievājošu attieksmi no darba devēja – valsts –, kura sejā rūpes var manīt vien tam izdevīgajos mirkļos. ◆
