Raitis Ašmanis un Jelgavas bigbends kopā ar solistiem Ievu Kerēvicu un Daumantu Kalniņu aicina uz koncertu 8. decembrī pilsētas kultūras namā
«Es nepiekrītu, ka savā pilsētā koncertējam reti,» noklausījies «Ziņu» korespondenta pārdomas par to, ka Jelgavas bigbends vietējā mūzikas tirgus īpatnību dēļ biežāk dzirdams viesos nekā savās mājās, pazīstamā kolektīva vadītājs Raitis Ašmanis iekarst gandrīz vai atbilstoši savam skatuviskajam temperamentam. «Mums ir vienošanās ar Jelgavas Domi, ka sniedzam vismaz trīs koncertus gadā. Tā arī ir – pagājušā gada Pilsētas svētkos bijām kopā ar trīs tenoriem, tad svētku gājiens, adventes koncerts. Šogad sanāk pat četri, turklāt es nerēķinu Jelgavas kamerorķestra diriģenta Aigara Meri projektus, kad palīdzam viņa stīgu orķestrim.»
– Neslēpšu, pirms šīs intervijas laikrakstā spriedām, ka tāpat jau esi biežs preses viesis.
Ka mans vārds samērā bieži izskan presē, arī centrālajā – saistībā ar profesionālo pūtēju orķestri «Rīga» vai aizvadītās vasaras Dziesmu svētkiem –, tur jau nu es neko nevaru darīt. Kur man tajā brīdī jābūt, tur esmu, tālākais jau ir žurnālistu ziņā.
Attiecībā uz bigbenda koncertiem visu laiku jāstrādā pie tā, lai neapnīk. Tāpēc arī meklēju jaunas iespējas, jaunus solistus. Piemēram, pagājušā gada projekts ar trīs tenoriem aizgāja labi – sniedzām koncertus ne tikai Jelgavā, bet visā Latvijā. Savukārt šāgada Pilsētas svētkos uztaisījām rokenrola vakaru – četras stundas pēc kārtas, no deviņiem vakarā līdz vieniem naktī. Ne tikai ar mūsu kolektīva ierastajiem sadarbības partneriem dziedātājiem Aiju Vītoliņu un Daumantu Kalniņu, bet arī tādiem rokenrola entuziastiem kā Ivars Pētersons un Pits Andersons – viss tomēr aizgāja pa bigbenda prizmu.
22 gadu laikā, kopš pilsētā pastāv Jelgavas bigbends, mūs jau šeit labi pazīst, tāpēc jādara viss, lai nesāktu atkārtoties.
– Vispirms gan tomēr esi pedagogs – Jelgavas Mūzikas vidusskolā vadi programmas «Pūšaminstrumentu spēle» un «Mūsdienu ritmiskā mūzika».
Tam nu gan es piekrītu. Kļūšu pat patētisks un teikšu, ka pedagoģiskais darbs ir mans lielākais lepnums. Pa šiem gandrīz 30 gadiem, kopš strādāju skolā, izgājuši vairāki «riņķi» – daudzi no tiem, kas sāka skolā un bija bigbenda veidotāju skaitā, muzicē Latvijas vadošajos mūziķu sastāvos. Es pats mācījos šajā skolā no 1979. līdz 1983. gadam, 1984. – jau sāku strādāt.
Pašlaik vesela virkne mūsējo džezu turpina apgūt augstskolās – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā vai Latvijas Mūzikas akadēmijā. Par to, ka tur būs šāda profila nodaļas, agrāk nevarēja pat sapņot. Daži pat jau beiguši, piemēram, Tipa orķestra trompetists Oskars Ozoliņš, ko es sāku mācīt jau Ķekavā, pēc tam četrus gadus Jelgavas Mūzikas vidusskolā, šovasar Mūzikas akadēmijā kļuva par džeza nodaļas bakalauru.
Grūti nokļūt kādā džeza vai tamlīdzīga stila pasākumā, lai neredzētu muzicējam kādu savu bijušo audzēkni. Prieks par tiem, kuri nostājušies paši uz savām kājām, bet turpinājums seko – nepārtraukti jāstrādā ar jauno maiņu.
– Vai Jelgavas bigbendu var saukt par tādu kā projektu orķestri?
Domāju, ja jau 22 gadus ir spēkā (un tiek īstenots) Domes lēmums par Jelgavas bigbendu, vārds par projektu orķestri nebūs īsti vietā. Cita lieta, ka mūziķiem ir jādzīvo, tāpēc tā naudiņa, ko var nopelnīt bigbendā, varbūt ir labs atbalsts studenta laikos, bet pēcāk, kad uzrodas plāni par ģimeni, jāsāk domāt arī par citiem ienākumiem.
– Jelgavas bigbends strādājis ar daudziem solistiem. Svētdienas koncertā dziedās Ieva Kerēvica un Daumants Kalniņš.
Par Ievu Kerēvicu ir īpašs stāsts. Man plauktā ir viens disks, kur 2003. gada Dziesmu svētkos Ieva pūtēju orķestru finālskatē Rīgas Lielajā ģildē spēlē saksofona solo pūtēju orķestra «Jelgava» sastāvā.
Madonas mūzikas skolu Ieva pabeidza kā vijolniece, Mediņa skolā Rīgā iesāka mācīties saksofona spēli, bet pabeidza Jelgavas Mūzikas vidusskolu. Kā saksofoniste. Šajā laikā es viņu ievilku gan Rīgas Cirka orķestrī, ko tolaik vadīju, gan Jelgavas bigbendā.
Tā Ieva spēlēja, spēlēja saksofonu… kamēr sāka dziedāt. Vispirms kā fona vokāliste pirmajam dziedātājam, līdz es viņu uzdrošinājos palaist priekšā kā solisti. 2004. gadā Vācijā Ieva kādā festivālā uzvarēja jau kā vokāliste. Tad «Sony Jazz Stage» tepat Latvijā, 2006. gads Čehijā, 2007. gads Meksikā – visur ar labiem panākumiem. Tā ka vēl var pastrīdēties, vai Ievas dziedātājas karjerā vairāk nopelnu Mārim Briežkalnam vai man…
Protams, ka viņa pati veido savu ceļu mūzikā. Un izaugsme ir acīmredzama, kaut profesionāli Ieva nav gatavota kā vokāliste. Man patiess lepnums par Ievu, jo viņa tomēr ir mūsējā. Un viena no retajiem cilvēkiem, kas nekautrējas par dotajām iespējām pateikt paldies. Jo sāka praktiski no nulles.
Man šad tad pārmet – ko tu tur ņemies ar vienu vai otru solistu, vai tad neredzi, ka viņš (viņa) netīri dzied. Pajautājiet Raimondam Paulam, vai viņa «izauklētie» solisti jau pirmajos koncertos dziedāja perfekti. Ir jādod iespēja, un atradīsies cilvēki, kas šo iespēju izmantos.
– Koncertā dziedās arī nu jau arvien atzītākais Daumants Kalniņš.
Negribas pārāk lielīt, bet viņš ir viens no retajiem džeza dziedātājiem, kuram ir profesionāla džeza izglītība. Nākamā gada 1. maijā Rīgas Doma skolas Džeza nodaļa svinēs 10 gadu jubileju. Daumants šo skolu absolvēja pirms gadiem diviem, pirms viņa beiguši vairāki dziedātāji, bet neviens nav tik strauji iekarojis vietu uz skatuves. Turklāt Daumants turpina pilnveidoties – mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un ne tikai vokālu, bet arī obojas spēli. Pilnīgi akadēmiski. Pie Normunda Šnē.
Atšķirība jūtama ne tikai kvalitātē, bet arī darba procesā – ja Daumants atnāk uz mēģinājumu, tad pilnīgi sagatavojies. Viņš savu dziesmu māk, mums atliek tikai salikt kopā nianses. Daumantam ir ļoti augstas prasības gan pret sevi, gan pret viņu pavadošajiem mūziķiem. Šis puisis negrib stāvēt uz vietas, un tas viņam arī izdodas – tāpēc jau viņš ir tik pieprasīts. Kā saka pedagogi – džezā vajag acīs uguntiņu. Un tāda Daumantam ir.
– Par paaudžu maiņu bigbendā, vai tas pats attiecas uz instrumentālistiem?
Nu, protams. Un, atgādinot par svētdienas pasākumu, gribu uzsvērt, ka skatītāji var nākt jau tūlīt pēc vieniem dienā, kaut oficiālais koncerts uz skatuves sāksies tikai pulksten 14. Stundu iepriekš kultūras nama foajē viesus sagaidīs Jelgavas Mūzikas skolas džeza kombo. Šī uzstāšanās viņiem būs gan mācību ieskaite, gan pieradināšana pie publikas. Džezam neapšaubāmi ir šova pieskaņa.
Džezistam kontakts ar publiku ir īpaši svarīgs. Kas tad atšķir džezu no akadēmiskās mūzikas – tā ir prasme improvizēt. Ja tu nespēj improvizēt laikā un vietā, šeit un tagad, tad tu nevari izveidoties par labu džeza mūziķi. Jauniešiem bigbends ir ļoti laba skola. Es varbūt mūziķim neesmu mācījis speciāli viņa instrumentu, bet bigbendā esam cīnījušies diezgan pamatīgi, es pat teiktu, ka šad tad mums ir gājis samērā asiņaini (pārnestā nozīmē, protams).
Kaut vai tā mūziķu «strīpa» bigbendā, kur pilns sastāvs ir 20, bet reāli darbojošās personas ap 60 – tātad ne jau visi pie tās «strīpas» tiek. Man ir zvanījuši un teikuši – «es baigi labi protu spēlēt bungas», bet man vajag tikai vienu vai divus, nevis piecus bundziniekus, un citi jau stāv rindā un gaida savu kārtu. Gaida un bieži vien tā arī nesagaida.
– Bet Reinis Ašmanis spēlē?
Atceros gadījumu, kad Reinim bija tikai 12, un kādā festivālā Vācijā vienā no koncertu pauzēm es viņu palaidu lielajā bigbendā pie bungām. Pēc tam ārvalstu kolēģi man prasīja, cik tad tam puikam gadu, un neticēja, kad teicu patiesību. Uzzinājuši, ka Reinis ir diriģenta dēls, vairs nebrīnījās, kāpēc palaists pie bungām, bet, ka puisim tikai 12, vienalga neticēja. Tagad Reinim ir 16 un viņš ir bigbenda pamatbundzinieks. Mācās gan nevis Jelgavā, bet Rīgas Doma skolā, kur specialitātē viņu «dresē» Tālis Gžibovskis, starp citu, arī jelgavnieks. Kāpēc ne Jelgavā? Vienkārši lai nedaudz pamainītu vidi, ne jau tāpēc, ka Gundars Lintiņš, piemēram, būtu slikts pedagogs.
– Ar ko nodarbojas tava meita Anete?
Viņa mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Turklāt ne tikai klavierspēli pie profesora Jāņa Maļecka, bet arī muzikoloģiju un jau uzraksta pa anotācijai. Tātad – būs jums, žurnālistiem, konkurente. ◆
