Laba alus un sportistu pilsētā Rožnovā Podradhoštemā piecas minūtes pirms slēpotāju «iebrukuma»
Ar pasakainām ainavām aiz loga sākās mans komandējums, lai pildītu fotoreportiera pienākumus. No Jelgavas izbraucot, pat nezināju, kurā Čehijas pilsētā nonākšu. Autobusā pamodies, biju pārsteigts, ieraugot kalnus, kādus man pazīstamajā centrālajā Čehijā neatrast. Autobuss ripoja pa Morāvijas-Silēzijas apgabalu, kuru rīta saule bija pārvērtusi par gluži pasakainu vietu. Stirnas brīvi ganījās gar šauro ceļu, kas veda caur kalniem uz nelielo Rožnovu Podradhoštemu. Pilsētiņā mitinās tikai 18 000 iedzīvotāju, bet, tajā iebraucot, nevar nepamanīt vismaz četras lielas viesnīcas, kopā pilsētā tās ir deviņas, norādot uz tūristu mīlestību pret ainavisko Čehijas stūrīti. Neliela kalnu upīte pilsētu sadala divās daļās – vēsturiskajā centrā un industriālā rajonā.
Siltina drūmumu
Ap nelielo centrālo laukumu vecpilsētā «satupušas» vēsturiskas ēkas. Laukumu kropļo divi sociālisma laikā uzbūvētie tirdzniecības centri. Teju pilsētas centrā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja līdzinieks Valčijas brīvdabas muzejs, kurš ir viens senākajiem Eiropā.
Industriālo daļu pilsētā veido paliela rūpnīca, dzīvojamā rajona neizteiksmīgās daudzstāvu ēkas, dzelzceļa stacija, autoosta, kā arī lielveikali, kas vairāk atgādina vienkāršas metāla kastes ar skaistiem attēliem. Pagājušā gadsimta otrajā pusē būvētie nami līdzīgi guļamrajonu mitekļiem jebkurā Latvijas pilsētā – gauži pelēcīgi. Drūmumu kliedē tikai tas, ka Čehiju pārņēmis māju siltināšanas bums, fasādes krāsojot jautros zaļganos un rozā toņos.
Atsevišķu daļu pilsētā veido privātmāju apbūve, lielākoties divstāvu. Interesantie arhitektoniskie risinājumi atšķiras no Latvijā ierastajiem savrupmāju projektiem un tāpēc arī piesaista uzmanību. Nē, ēkas nav uzkrītoši klasiskas vai modernas. Vienkārši citādas. Starp privātmāju rindām var atrast vietējo alus brūzi «Rožnovský Pyvovar». Viesojoties Čehijā iepriekš, biju iegriezies pivnicās (alus krogos), un atmiņā palicis, ka tajās ir ļoti skaļi. Šoreiz uzzināju, kāpēc. Čehi pivnicās pavada vakarus, vedot sev līdzi draugus un viesus, tāpēc tur vienmēr pilns čehu alus cienītāju. Ne restorānos, ne kafejnīcās, ne veikalos nav patiesi labu alus šķirņu, tās atrodamas tikai vietējā alus brūzī. «Rožnovský Pyvovar» ir īpašs arī ar to, ka alus brūzī ir pirtis, kurās var atpūsties alus vannās un ļaut uzlikt uz sejas ierauga masku. Alus vannas patīkami relaksē, bet jārēķinās, ka par pusotras stundu jāšķiras no aptuveni 25 latiem.
Meitenes sazīmē svešinieku
Visi tradicionālie ēdieni pilsētiņā ir kaut kas līdzīgs gulašam, kuru pasniedz dažādos veidos. Vēl varu ieteikt pagaršot cūkas stilbu, bet tas drīzāk no blakus esošās Polijas virtuves aizgūts ēdiens. Zupas pārsvarā ir pašķidri buljoni, un soļankai līdzīgu spēcinošu zupu neatrast. Pusdienas kafejnīcā kopā ar puslitru alus izmaksā divarpus latu – līdzīgi kā Latvijā. Alu pieminēju speciāli, jo ikdienas pusdienās to malko aptuveni puse no visiem ēdājiem. Iespējams tāpēc, ka netiek piedāvāts mums tik ierastais kefīrs. Īpašu pārsteigumu sagādāja brokastis viesnīcā. Čehijai raksturīgos radziņus ar medu papildināja apelsīnu sulas dzēriens, kas bija pārlieku atšķaidīts ar ūdeni. Tas liecina, ka uzņēmēji cenšas samazināt ēdināšanas izmaksas, lai cenas atbilstu patērētāju maku biezumam. Cilvēki šajā valsts reģionā atšķiras no centrālās Čehijas – čehu mēlē var saklausīt akcentu, kas atgādina slovāku valodu. Ņemot vērā, ka reģions ilgstoši atradās Austrijas un Vācijas ietekmē, iedzīvotāji krietni labāk pārvalda vācu valodu nekā angļu. Krievu valodu saprot tikai retais. Pēc sejas vaibstiem iedzīvotāji atšķiras no latviešiem, un atšķirības nepaliek nepamanītas. Tomēr vietējie ir pieraduši pie tūristiem, ja neņem vērā meitenes vienīgajā pilsētas klubā, kur viņas veido divas trešdaļas no visiem apmeklētājiem.
Kad apkārtējo kalnu mežus vēl izdaiļo koku lapas, tūristu šajā apvidū netrūkst. Čehiju apmeklēju, kad meži lapu rotu jau zaudējuši, un uzskatu, ka man ar to paveicās. Iestājoties ziemai, tūristu pūļi atgriezīsies ar uzviju – uz šejieni brauks tie, kas vēlas izbaudīt slēpošanas priekus. Ne velti apkārtnē uz katra kalna iekārtoti tramplīni, pacēlāji un sniegu gaida slēpošanas trases. Pārsteidza, ka tramplīnu kompleksos vienuviet atrodas tramplīni ar dažādu garumu – gan bērniem, gan vecākiem. Iedzīvotājiem un viesiem pieejama ledus halle, darbojas baseins, tenisa korts. Šajā pilsētā bērnību pavadījusi slavenākā šveiciešu tenisiste Mārtina Hingisa, čehietes un slovāka atvase. Ledus hallē mājvietu radušas gan bērnu, gan amatieru komandas, ir pat sava pilsētas hokeja izlase un trenējas daiļslidotājas. Gribu uzsvērt, ka tas viss pieejams pilsētā ar tikai 18 000 iedzīvotāju. Iespējams, sports ir ļoti attīstīts arī tāpēc, ka gan inventāra, gan laukumu īres izmaksas ir aptuveni par trešdaļu zemākas nekā Latvijā.
Miers un latvietim saprotamas cenas
Izdevās apmeklēt 24 kilometru attēlo Kopršivnici, kur mājo čehu mašīnbūves rūpnīca «Tatra», un ielūkoties tās muzejā. «Tatra» mašīnas vairāk pazīstamas tiem, kas dzimuši PSRS laikā, jo tie bija ražotnes ziedu laiki. Rūpnīca pastāv kopš 1850. gada, un tajā uzbūvēta viena no pirmajām automašīnām pasaulē. Ražīgākajā periodā rūpnīcā strādāja 16 000 cilvēku, bet tagad vien 2000. Pastaigājoties starp muzeja eksponātiem, sapratu, ka nemaz nebūtu pārspīlēti Čehiju dēvēt par autoindustrijas lielvalsti, jo tā spējusi ražot automašīnas visiem dzīves gadījumiem, pat valsts vadītājiem un armijai. Pārdomas kliedēja atmiņā iešāvusies doma par mūsu RAF vēsturi un nesaimniecisko rūpnīcas izpārdošanu.
Nebūtu cerējis, ka divu dienu komandējums pārvērtīsies par aizraujošu Čehijas izzināšanas braucienu. Rožnova Podradhoštema nesniedz aizraujošu notikumu virpuli, bet atpūsties tajā var lieliski – apkārt valda miers, un cenas ir latvietim pilnīgi pieņemamas. Pilsētiņu īpaši novērtētu slēpotāji, jo no Latvijas ar autobusu turp var nokļūt 15 stundās, ar mašīnu – vēl ātrāk. Turklāt šajā Čehijas stūrītī nav tik piepildīts kā populārajos kūrortos. ◆
