Diezin vai man šodien kādam jāstāsta, kur Jelgavā atrodas atjaunotā pareizticīgo baznīca. Saulē mirdz torņu kupoli, un garāmgājēju acis Akadēmijas un Raiņa ielas krustojumā priecē dievnama baltās sienas. Taču par šīs baznīcas kādreizējām drupām sešdesmitajos gados daudzkārt tika lauzti šķēpi: rekonstruēt, iekonservēt vai noslaucīt no zemes virsas pavisam. Reiz pat zem drupām sāka urbt caurumus spridzekļu ievietošanai, lai reliģiskā kulta celtnes pārpalikumus ar lielu blīkšķi uzspertu gaisā. Taču karojošie ateisti nobijās: blīkšķis varēja sanākt tik liels, ka apkārtējiem namiem izbirtu logi, un tādus materiālus zaudējumus pat uz ateisma altāra ziedot nedrīkstēja.
Laikos, par kuriem es pašreiz stāstu, baznīcas atliekas izmantoja visai praktiskiem mērķiem: tirdzniecības pārvalde tur bija ierīkojusi noliktavu, kur glabāja gan siļķu mucas, gan velosipēdus un mopēdus un droši vien arī daudzas cits darbaļaudīm vajadzīgas lietas. Taču, ja kaut kur atrodas materiāli labumi, var rasties arī to iekārotāji. Protams, viņus var neinteresēt siļķes, bet kāds velosipēds gan, tādēļ priekšnieki izlēma spert radikālus soļus un apsardzes dienesta algošanas vietā apjozt baznīcu-noliktavu ar paaugstu dēļu sētu.
No šā brīža tad mans stāsts tā īsti varētu sākties. Kādā rudens pievakarē mēs ar Robertu – Jelgavas avīzes «Darba Uzvara» Lauksaimniecības nodaļas vadītāju –, nejauši sastapušies, nolēmām nedaudz uzdzīvot viņa Ļeņina ielas dzīvoklī. Iedzērām pa glāzei vīna, uzkodām, gudri parunājām un pēc pāris stundām bijām jau sasnieguši tādu līmeni, kad radās nepieciešamība pēc plašākas sabiedrības. Loģiski, ka šādu sabiedrību varēja veidot tikai dāmas. «Bez skaistām sievietēm nav dzīvot vērts!» Roberts izjusti nodungoja, un es viņam piekritu bez komentāriem. Savās mājās mans paziņa dāmas aicināt nedrīkstēja, es savukārt mitu LLA kopmītņu šaurā istabiņā, tādēļ – «ja Muhameds neiet pie kalna…»
Robertam pazīstamas laipnas dāmas mita rajonā pa labi aiz Akadēmijas ielas benzīntanka. Pie viņām varēja nokļūt divējādi: vai nu soļojot gandrīz puskilometru pa tālaika Puškina prospektu, vai arī nedaudz taisnāk – no Pētera akadēmijas, šķērsojot Raiņa ielu un gar baznīcas drupām. Mums pie dāmām vajadzēja nokļūt iespējami ātri, tādēļ arī izvēlējāmies otro – īsāko variantu.
Roberts, pasitis padusē somu, naskiem soļiem aizmetās izvēlētajā virzienā, es knapi vien spēju sekot. Viss gāja kā pa notīm, līdz nonācām pie noliktavas svaigi uzslietās sētas, kādas vēl pirms nedēļas – ko es labi atceros – tur nebija. Bet arī mēs nebijām vakarējie un šādus mākslīgi radītus šķēršļus neatzinām. «Paturi somu!» Roberts man uzsauca, palēcās, pieķērās sētas augšmalai un pāri bija, mēteļa stūri vien noplīvoja. Nu ir laiks atzīties, ka Dievs mani ar raženu augumu nav apveltījis un fizkultūru – visādas skriešanas, lēkšanas un citas izdarības – neesmu cietis no bērna kājas. Tas viss nelabvēlīgi ietekmēja konkrēto situāciju, un es, Roberta somu pār sētu pārsviedis, labu laiku lēkāju, sētai pāri netikdams, un drauga draudzīgie mudinājumi man bija kā saucēja balss tuksnesī.
Kādā brīdī – pēc kārtējā neveiksmīgā pārkļūšanas mēģinājuma – sajutu uz sava pleca smagu roku. Sašutis apgriezos. Aiz manis stāvēja ducīgs milicijas seržants un bargi manī noskatījās. «Kur jūs lienat, pilsoni?» viņš uzbrēca, un tonis neliecināja par īpašu labvēlību. «Es tur… Man jātiek pāri…» stostījos kā nedarbos pieķerts skolnieks. «Kas jums tur vajadzīgs? Tur ir noliktava – glabājas tautas manta,» milicis mani turpināja tincināt. «Man tautas mantu nevajag. Tur ir mans draugs ar vīna pudeli… Mums jātiek pie dāmām…» es saraustītos teikumos mēģināju izstāstīt seržantam lietas patieso būtību. «Ak, pie dāmām? Nu, tā ir pavisam cita lieta, to es saprotu,» likuma kalps manāmi atmaiga. «Tad tikai krietni atsperies,» un viņš pastiepa resnīgu un stingru zemnieka plaukstu.
Es atspēros pret seržanta spēcīgo roku, un viņš mani pārkatapultēja pār sētu bez aizķeršanās. Tūlīt uzradās arī Roberts, kurš, aiz baznīcas mūriem aizslēpies, dziļā klusībā bija vērojis notikuma gaitu. Un tad mēs atzinām, ka Majakovskim taisnība vien bija, ka «mana milicija mani sargā». ◆
