Jelgavnieka Eduarda Beļinska vadīto restorānu «Plate» laikraksta «The Baltic Times» lasītāji atzinuši par ceturto labāko vietu, kur paēst Baltijā
«Restorānus apmeklēju reti tikai viena iemesla dēļ – negribu sevi sarūgtināt,» saka Eduards Beļinskis. Nav garšīgi – bieži viņam nācies atzīt, uz maltīti iegriežoties pie konkurentiem, atzīst viesnīcas «Jelgava» vēsturiskajā namā iekārtotā restorāna un bāra vadītājs.
Kā zivs ūdenī viņš jūtas ne tikai restorāna zālē un virtuvē, bet arī sava dzīvokļa virtuvē, kur labprāt gatavo, un sieva Renāte labi zina, ka iejaukties šajā svētajā procesā nedrīkst. Draugu lokā Eduards neoficiāli pasludināts par galveno gaļas marinētāju. Eduarda un Renātes ģimenē aug Markuss (4 gadi) un Edvards (11 mēneši). Burta atšķirība jaunākā dēla vārdā ieviesta, jo dažus mēnešus tētis dzīvojis un strādājis Skotijā, kur daudziem latviskais Eduards šķitis neizrunājams.
Uz mājām caur Jūrmalu un Minsku
«Sešus gadus biju strādājis no nakts uz nakti Jelgavas klubā «Tonuss», tāpēc man vajadzēja aizbraukt,» stāsta Eduards Beļinskis. Edinburgā strādājis par noliktavas pārzini, bet darbs bijis viegls – «bez domāšanas». «Man likās, ka nojūgšos, jo esmu pieradis nemitīgi ģenerēt idejas – arī brīvdienās vai atvaļinājumā.» Atgriezies Eduards izmēģinājis roku sadzīves tehnikas tiešajā pārdošanā, ko viņš vērtē par visspēcīgāko rūdījumu izaugsmei, un šis laiks sakrita ar pirmskrīzes izrāvienu – cilvēki varēja un gribēja tērēt naudu. «Vienmēr sevī esmu jutis labas pārdevēja dotības, un tādas pēc būtības ir ikvienam bārmenim,» piebilst Eduards.
Divus gadus periodiski viņš pavadīja Baltkrievijas galvaspilsētā, meklējot komandu tīkla mārketinga uzņēmumam šajā valstī, taču pārdot dārgus produktus kļuva arvien grūtāk un pasaulē vajadzēja nākt Markusam. «Cilvēki taču nepārstās ēst,» nodomājis Eduards un, atgriezties Latvijā, nolēma meklēt laimi sirdij tuvajā ēdināšanā. «Man patika Minska kā pilsēta, tomēr esmu Latvijas patriots. Mani vecāki ir atbraukuši no Krievijas, bet es esmu dzimis šeit.» Pieņēmis bārmeņa darba piedāvājumu «Baltic Beach Hotel», Eduards drīz kļuva par vecāko bārmeni un darba gaitas Jūrmalā pabeidza kā zāles pārzinis. Rudeņos un pavasaros lielākoties klienti bija skandināvi, vasarā – krievu publika, kad cenas augušas tā, ka «atļauties maksāt nevarēja neviens, izņemot Krievijas pilsoņus». Piecus gadus katru dienu mērojis ceļu uz Jūrmalu, kur strādājis «tad, kad vajag biznesam», par darbalaiku nedomājot, turklāt sezonas karstumā ierindas viesmīļi Jūrmalā pelnījuši vairāk nekā citviet direktori. «Un Jūrmala ir tuvāk nekā Minska!» smej Eduards. «Mēdz teikt – cilvēka sasniegumi veidojas līdz 30 gadu vecumam, un es par to biju sācis raizēties,» saka tagad 32 gadus vecais Eduards. Sācis apsvērt domu, ka jāmeklē izaugsmes iespējas dzimtajā pilsētā, turklāt pasaulē nāca Edvards. «Sieva nejauši pamanīja avīzē sludinājumu, un es nosūtīju CV uz viesnīcu «Jelgava».»
«Tagad esmu tuvāk ģimenei un savu darbu arī mīlu,» teic Eduards. Bērnību viņš pavadījis dzimtas mājās Platones pagasta Poķos. «Tur pat nejūties kā izbraucis no pilsētas. Viss ir skaisti sakārtots, laikam paldies jāsaka Eiropas Savienībai,» viņš smej. Pēc Elejas vidusskolas absolvēšanas Eduards iestājās Restorānu servisa skolā, kuru absolvēja kā labākais students kursā.
Pieprasa vietējo strausu
Eduards ienesis jaunas vēsmas viesnīcas restorānā, izkliedējot «iestāvējušās tradīcijas aizsmērēt visu ar balzamiko mērci. Tādi paņēmieni ir provinciāli, kaut arī mērce ir kvalitatīva un dārga. Tagad ļauju klientiem izbaudīt produktu garšu, gaļu marinējot dabiskās garšvielās. Vistai taču jāgaršo pēc vistas. Stipru marinādi parasti izmanto, lai nomāktu nekvalitatīvu produktu garšu». Eduards kopš septembra vada 18 cilvēku kolektīvu, bet viens no pirmajiem darbiem restorānā bija nomainīt gandrīz visu ēdienkarti. Spriežot pēc pārdošanas apjomiem, jauninājumi pat izspieduši iepriekš iecienītos ēdienus, viņš vērtē. Jelgavnieki vēlas tapt gastronomiski pārsteigti, ko pierāda vēlēšanās pagaršot jaunieviestos strausa gaļas ēdienus – steiku un tartaru, kuru receptes izstrādājis Eduards kopā ar šefpavāri Antru Nonbergu. Strausa gaļu kā īpašo «Plates» piedāvājumu var nobaudīt rudens/ziemas «Garšas tūrē». «Nākotnes «Mazzariņos» izaudzēts strauss – tas taču arī ir saucams par Latvijas produktu,» pasmaida Eduards. «Bet man mutē ir itāļu virtuves garša un ļoti patīk šīs valsts vīni, sākot no atsvaidzinoša «Pinot Grigio» vasarā līdz piesātinātam «Brunello di Montalcino» sarkanvīnam.»
«Cilvēkam, ierodoties restorānā, ne par ko nav jādomā – viņu aprūpēs līdz brīdim, kad sapratīs – esmu labi pavadījis laiku un varu doties mājās. Citādi, ja atnāk uz bāru papļāpāt ar bārmeni un iedzert kokteili,» atzīst restorāna vadītājs, kurš ir vienisprātis ar viesmīlības klasikas grāmatām un gandarīts, ka tikai trīs mēnešu laikā, kopš strādā Jelgavā, apkalpošanas latiņu uzbīdījis augstāk. «Man ir sajūta, ka esmu savā vietā. Brīžos, kad meitenēm nepieciešama palīdzība viesu apkalpošanā, aizmirstu, ka esmu priekšnieks. Man ir prieks, ja cilvēkiem viņiem īpašā brīdī varu dāvāt prieku.»
Bez kečupa un majonēzes
Bieži nedēļas nogalēs Jelgavas viesnīcas restorāns esot piepildīts – atnākušie gatavi pakavēties pie bāra letes – garākās Jelgavā, līdz beidzot atbrīvosies kāds galdiņš. «Jelgavā iet plašumā vīna baudīšanas kultūra,» bilst Eduards, kurš no restorāna dzērienu kartes jau pirmajās darba dienās izsvītroja veikalu plauktos atrodamos vīnus, aizstādams ar kvalitatīvākiem, īpaši bāriem un restorāniem ražotiem. «Tagad vakariņās vīnu dzer gan sieviete, gan vīrietis, lai arī iepriekš viņš izvēlējās alu. Es nerunāju par hokeja mačiem, kurus vēro, sēžot pie bāra letes,» smej Eduards.
Četru cilvēku ģimene baudīt maltīti restorānā var par aptuveni 25 latiem. Lai svētku pusdienas pagatavotu mājās, parasti jāšķiras no lielākas summas, bilst Eduards Beļinskis. Jelgavā savam restorānam viņš redz trīs konkurentus – franču restorānu «La tour de Marie», ģimenes restorānu «Hercogs» un kafejnīcu «Chocolate&Pepper». Četratā šie ēdināšanas uzņēmumi izdabā jelgavnieku gaumei, cenšoties noturēt cilvēkus tepat, nemeklējot garšas piedzīvojumus kvalitatīviem restorāniem piesātinātajā galvaspilsētā. «Pastaigājoties ar bērnu ratiņiem pa Jelgavu, nevar nepamanīt, ka daudzas ēstuves tiek atvērtas un pēc dažiem mēnešiem tās slēdz. Nu nevar ienest telpā kaut kādus galdus, piebīdīt kaut kādus krēslus un pieņemt darbā kaut kādus darbiniekus – tas Jelgavai neder, tādām vietām metīs līkumu. Bet – Jelgavai neder arī Rīgas cenas!» Jelgavā brīva niša vēl esot Austrumu virtuve, savukārt labi sevi pieteikuši ātrās ēdināšanas milži, kuriem daudzi jelgavnieki «pārdevuši» savas garšas kārpiņas. «Neteikšu, ka ātrajā ēdināšanā gatavo negaršīgi, bet mēdz teikt, ka ar kečupu vai majonēzi visu var apēst. Tiem, kas vēlas baudīt ko īpašu un kvalitatīvu, jādodas uz restorānu. Cūkgaļu, liellopu, tunci sastapsi gandrīz ikvienā restorānā visā pasaulē, taču katrs restorāns piedāvā savu fantāziju par to, variējot piedevas, mērces. Piemēram, Bešamela mērce kļūst piederīga šefpavāram, ja tai pievieno izdomu, piemēram, saulē kaltētu tomātu veidā.» Eduards neatzīst ne saldētu gaļu, ne tortes. «Īstas lietas izmaksā vairāk, bet tas ir to vērts,» bilst restorāna vadītājs. ◆
