Šonedēļ mediju kolēģi sacēluši krietnu pūtienu plašsaziņas līdzekļos, atbalstot manas kā žurnālista tiesības pasargāt savu informācijas avotu. Pateicoties e-pastā saņemtam kādas tiesas sēdes protokolam, jau februāra sākumā «Ziņās» publicēju rakstu par Jelgavas novada Domes šefa Ziedoņa Caunes jurista Dzintara Lagzdiņa tiesvedību. Tajā viņš vēl arvien turpina pierādīt, kā kādam uzņēmējam atdevis aizdotos vairāk nekā sešus tūkstošus latu. Pēc viņa tiesai teiktā, komersants esot piedāvājis parādu uzdāvināt, bet jurists viņam pretī sniegs pakalpojumus, tostarp ziņas par valstij piederošajām brīvajām zemēm. Tolaik Lagzdiņš vēl bija valsts amatpersona zemes dienestā, tomēr tirgošanās ar informāciju no valsts datu bāzēm gan toreiz bija, gan tagad ir aizliegta.
Tā nu nepilnu pusgadu pēc raksta tā varonis devies uz policiju, prasot, lai tā par valsts naudu veic izmeklēšanu un pierāda, ka ar savu publikāciju esmu cēlis viņam neslavu. Viņš neesot nekāds Caunes jurists, turklāt ar informāciju nemaz nav tirgojies. Policiste, kas veic izmeklēšanu, par jūnija vidū sākto kriminālprocesu man paziņoja tikai 21. novembrī, bet jau nākamajā dienā izsauca pratināt un piemēroja man aizdomās turamā statusu. Viņa arī neslēpj, ka nostājusies it kā cietušā pusē un ka darīs visu, lai pierādītu, ka mans raksts bijis izdomājums. It kā nebūtu gana ar to, ka mani uz kādiem pāris mēnešiem varbūt dabūs aiz restēm par mutes neturēšanu, viņa gribēja ar tiesas palīdzību «izsist» informatoru, kas man par Lagzdiņa tiesvedību ziņojis. Nesanāca. Tagad kriminālprocess turpinās, atliek gaidīt apsūdzības celšanu un došanos uz tiesu.
Taču jau pašlaik var secināt, kā labā izvēlas strādāt policija un kādus līdzekļus tā gatava likt lietā savu mērķu īstenošanai – pie atbildības, izrādās, saucams žurnālists, kas apraksta iespējamās nelikumības, nevis tas, kas tās varbūt veicis. Ja kāds no Caunes pakalpotājiem iedomājies, ka sabiedēs žurnālistu, lai mācās turēt muti, mana atbilde ir – nesanāks. ◆
