Rīt Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ver durvis pastāvīgā ekspozīcija par dzīvi «zem svešām varām»
«Kad 1944. gadā pilsētā atjaunoja civilo pārvaldi, kas faktiski bija padomju okupācija, nevienam tomēr nebija šaubu, ka pilsētā jābūt muzejam,» pēc ieskata topošajā ekspozīcijā sarunā ar «Ziņām» atklāja Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase. Jelgavas izpildu komitejas 1944. gada lēmumos rakstīts, ka muzejs atjaunojis savu darbību un par direktori tiek iecelta Marija Akermane.
Jelgavā muzejs kā pašvaldības institūcija līdz tam vēl nekad nebija pastāvējis. Gan Zemgales Mākslas muzejs, ko savulaik dibināja Jelgavas Latviešu biedrība, gan Kurzemes Provinces muzejs, kas vēsturiski bija vāciešu dibināts, bija privātas organizācijas.
1946. gada janvārī, apstiprinot kapitālās celtniecības titulsarakstu, nolemts, ka «Academia Petrina» ēku Akadēmijas ielā 10 atjaunos muzeja un bibliotēkas vajadzībām. Tomēr izpildu komiteja nebija apmierināta ar to, ka muzejs nepietiekami atspoguļo sociālisma celtniecības sasniegumus. Tika aizrādīts, ka «muzejs nav attaisnojis uz sevi liktās cerības. Kaut gan muzejā ir iekārtota daļēji sociālistiskās celtniecības nodaļa un vairākas izstādes, tad ar to arī viss novadpētniecības muzeja darbs ir aprobežojies».
«Jaunajā ekspozīcijā esam centušies pieļauto kļūdu labot,» smaida muzeja direktore G.Grase.
– Gan rītdien atklājamā, gan pirms gada tapusī ekspozīcija iekārtota «Academia Petrina» pirmajā stāvā, tāpat kā hercogam Jēkabam veltītā daļa. Vai tas nozīmē, ka muzeja otrais stāvs no vēsturiskās ekspozīcijas tiks atbrīvots?
Jā, otrajā stāvā būs reprezentācijas zāle un telpas mākslai – Ģederta Elisa pastāvīgā ekspozīcija un izstāžu zāle. Protams, ka vēsturniekiem bija grūti iekārtoties šādā mazā telpā, jo bijām pieraduši pie lielākām platībām.
– Mākslas izstādes mainās bieži un regulāri, bet pie pamatekspozīcijas maiņas iznāk ķerties krietni retāk. Par nozīmīgā veikuma sākumu laikam jāuzskata pagājušā gada nogale, kad tika atvērta ekspozīcijas «Jelgava 19. un 20. gadsimtā» pirmā kārta.
Pirms gada mēs atklājām vienu ekspozīcijas «Jelgava 19. un 20. gadsimtā» kārtu – «Jelgava – Zemgales pērle». To, ko atklāsim rīt, faktiski varētu uzskatīt par trešo kārtu, lai gan pirmās, kā smejies, mums vēl nav.
Visas ekspozīcijas sākums loģiski ir 19. gadsimts, bet par to mums ir galvenokārt tikai krājumu izstāde. Secīgi iecerēts, ka tai seko «Jelgava – Zemgales pērle», ko atklājām pagājušajā gadā, bet rīt vērsim vaļā daļu, kur atainota Jelgava no 1940. līdz 1991. gadam. Faktiski tas mūsu pilsētā ir padomju un vācu okupācijas laiks, tāpēc arī ekspozīcijai dots nosaukums «Zem svešām varām dzīve turpinās».
– Es pat teiktu, poētisks nosaukums.
Ar to gribam pateikt, ka vēstures plūdums jau nemainās no tā, kāda ir augstākā vara, jo sabiedrība zināmā mērā tai laikā dzīvo savu dzīvi. Protams, ka sabiedrībai nākas piemēroties pastāvošajai varai, bet tāpēc nepārstāj dzimt bērni, kas savukārt aug, iet skolā, sāk strādāt un dibina atkal jaunas ģimenes. Vienkārši dzīvo normāla cilvēka normālu dzīvi, kaut virspusē ir nevis brīvības, bet apspiestības krāsa. Un krāsas ir dažādas – 1940. jeb padomju okupācijas baigajam gadam seko «brūnais mēris», bet no 1944. gada atkal dominē sarkanā krāsa (lai nerastos jukas, par «sarkano mēri» gan periodu pēc Otrā pasaules kara nesaucam, jo tā vēsturnieki jau nodēvējuši 1919. gadu).
Nosacīti šis periods sākas jau 1943. gadā, kad Jaltā sabiedrotie (ASV, Lielbritānija un PSRS) izlēma, ka Baltijas valstis paliks padomju okupācijas režīmā.
– Iedziļinoties interesantas ir citkārt skatienam garām slīdošās shēmas, piemēram, pārvaldes sistēmu salīdzinājums.
Mēs parādām, kāda vācu laikā bija administratīvā pārvalde, un arī to, kāda tā bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Kaut Latvija bija pēdējā no 15 republikām, kas iestājās PSRS, mūsu pārstāvji padomju hierarhijā kotējās augstu. Piemēram, PSRS Augstākās Padomes Tautību palātas jeb padomes priekšsēdētājs – trešais augstākais postenis valsts administratīvajā pārvaldē – parasti bija Latvijas pārstāvis.
Turpat var arī redzēt, ka visu tomēr noteica nevis it kā visas tautas vēlētās padomes, bet komunistiskās (toreiz vēl pielika vārdu – boļševiku) partijas direktīvas.
Hierarhija gan formāli mēdza mainīties, un mēs esam mēģinājuši sīkāk izsekot 1948. gada struktūrai. Arī attiecībā uz mūsu pilsētu un rajonu. Vienu brīdi cilvēks ieņem augstu posteni tā saucamajā Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejā, tad tiek pārsviests uz kompartijas Jelgavas komiteju. Vai arī otrādi. Augstāk kotējās partijas komitejas pirmais sekretārs. Šajos gados notikušas arī teritoriālas izmaiņas – vienubrīd Jelgavas rajona nemaz nebija, uzreiz aiz pilsētas robežas sākās Dobeles rajons.
– Bet vēlāk Jelgavas un Dobeles rajonu robežas tika koriģētas pēc Latvijas pirmā kolhoza «Nākotne» priekšsēdētāja Artūra Čikstes iegribām.
Daudz kas ir bijis. Arī lauksaimniecības teritoriālās pārvaldes un kas tik vēl ne. Un Jelgava vienmēr ir bijusi republikas nozīmes pilsēta – tā to nosauca jau padomju laikos. Zināmā mērā mēs bijām arī tramplīns uz Rīgu, daudzi Jelgavas vadošie kadri dzīvoja «čemodānu režīmā» un ar nepacietību gaidīja izsaukumu uz posteni netālajā galvaspilsētā.
Kāpēc mūsu pilsētā ir augsti attīstīta rūpniecība? Tāpēc, ka 1946. gadā Jelgavas vadība saprata, ka pilsētas atjaunošanai trūkst līdzekļu, un vajadzēja piesaistīt kaut ko, kas ražotu un dotu līdzekļus. Nāca aicinājums izsludināt Jelgavu par vissavienības līmeņa atjaunojamo pilsētu, pārcelt uz šejieni lielās rūpnīcas, jo tām nauda ir un var celt dzīvokļus saviem strādniekiem. Tāpēc pat tautas runā vēl arvien figurē dzelzceļnieku, «seļmaša», linu fabrikas mājas, vēlāk uzradās arī RAF mājas.
Atklāti sakot, šo ekspozīciju mēs bijām plānojuši atvērt ātrāk. Liela daļa no mums šajā laikā ir dzīvojuši, un domājam, ka visu par to lieliski zinām. Tomēr, lai saliktu visu pa plauktiņiem tā, lai pasniegtu muzeja apmeklētājam, izrādījās, ka materiālu nemaz nav tik daudz. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, īpaši maz liecību par parasto pilsētas ikdienas dzīvi.
– Jauno muzeja apmeklētāju ar parastu shēmu vai fotogrāfiju uz muzeju labprātīgi diez vai atvilināsi.
Par multimedijiem ir domāts. Būs dators, kurā varēs redzēt gan drupu novākšanu un pilsētas atjaunošanu, arī rūpniecības uzplaukumu. Pavisam, ja nemaldos, kādas deviņas tēmas, par kurām materiālus interesenti varēs šķirstīt. Bet atraktīvākas izklaides cienītājiem būs spēle – varēs no drupām atjaunot kara laikā sagrauto «Academia Petrina» ēku.
– Brīžiem esmu visai skeptisks pret šo muzeju «modernizāciju» – diez vai bieži vien jaunā cilvēka muzeja apmeklējums nebūs tikai šīs parotaļāšanās dēļ. Daudzi iegriežas muzejā vienreiz gadā – Muzeju naktī –, un šaubos, vai pa to burzmu var pamatīgi iedziļināties Eliasa daiļradē vai vēstures peripetijās.
Es domāju, ka ar laiku tas pāries, tāpēc jau mēs arī necenšamies ar atrakcijām pārspīlēt. Jebkura jauna lieta ir populāra tik ilgi, līdz to nomaina kāda cita – vēl jaunāka. Neviens dators, kaut skatīsies trīs un vairāk reizes, neaizvietos reālo oriģinālu muzejā. Katra paaudze pārslimo savu avangardu.
– Būs vien jāpiekrīt. Es no saviem pirmajiem Jelgavas muzeja apmeklējumiem vislabāk atceros monētas, kuras, ar rokturi griežot tādu palielu ripuli, varēja skatīt caur lupu. Un daudz vairāk par uz ripas pielīmētajām monētām mani toreiz interesēja pats roktura griešanas process. Savukārt šāds tanka modelis reālā mērogā (tāds ir viens no jaunās zāles eksponātiem – red.) noteikti ieinteresēs pusaudžu auditoriju.
Par to (tāpat kā par gandrīz visām lietām muzejā) jau izveidojies savs stāsts. Tas ir tanka T-34 modelis no attēliem, kuros atainota sarkanarmiešu ienākšana 1944. gadā. Speciālisti gan izpētījuši, ka tajā laikā T-34 modeļa tankus vēl nemaz neražoja. Kārtējais pierādījums tam, ka propaganda balstās uz cilvēku nezināšanu. Cilvēkam raksturīga arī tendence informāciju vispārināt: ja es kaut ko esmu redzējis, tad tā tas laikam noticis visur. Cilvēks sevi vienmēr uzskata par centru un no savām pozīcijām vērtē arī visu pasauli. Tas ne vienmēr precīzi atspoguļo reālo īstenību. ◆
