Sociālā aprūpes centra «Zemgale» logi izgaismoti saules staros, koridorā smaržo ēdiens, istabiņas ir tīras un siltas. Garajos gaiteņos šļūc sakumpuši večuki, taču viņu sejās nemana prieku. Kāda sirmgalve steidz klāt centra vadītājai Astrīdai Kroģerei: «Lūdzu, piezvani manai meitiņai, saki, lai brauc man pakaļ, ļoti gribu mājās. Lūdzu, lūdzu, piezvani…» Vadītāja apsola, lai gan šaubās, vai meita sievieti vedīs mājās. Gaida arī citos gaiteņos un istabiņu logos ieurbušies acu pāri. Gaida, kad pie viņiem atbrauks mīļie. Daudzi gaida gadiem, bet tā arī nesagaida. Lai cik garšīgs ēdiens un mīksta gulta, nekur nebūs tā kā mājās. Vientulība un pamestība ir daudzu aprūpes centru klientu vecumdienu «zīmogs». Tiesa, lielai daļai par tādām vecumdienām jāsaka paldies, jo no ielas savāktie un bez pajumtes palikušie te ir siltumā un aprūpēti. Vadītāja pukojas, ka nacionālajos medijos reiz ievietots raksts par Zemgales pansionātu ar virsrakstu «Vieta, kur atved nomirt». Skarbi teikts, bet pēc sarunas ar A.Kroģeri virsrakstam nevar nepiekrist, jo dažos gadījumos tā patiešām ir. Arī vadītājas stāstā par tuvinieka attieksmi pret savu mammu, vecmāmiņu vai tanti ir ne mazums piemēru, kas liecina par mūsu sabiedrības cinismu un ļaunumu. Māmuļas, kuras dzīvību devušas diviem, trim un pat četriem bērniem, vecumdienās ir vienas un skumjās sagumušas. Redzot daudzu jauno cilvēku vienaldzību un cietsirdību, bail iedomāties, kāda situācija veco ļaužu namos būs pēc 20 un 30 gadiem, kad viņu mammas kļūs vecas un nevarīgas. Šaubos, ka tad viņu sirdis atmaigs labvēlībā un cieņā, ja tāda pret saviem vecākiem nav ieaudzināta jau no mazotnes.
Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas un tam tic, brīnumi mēdz piepildīties. Arī šiem cilvēkiem cerība ir pēdējais, kas viņu dzīvē atlicis. Apciemosim savus mīļos, lai vienkārši pabūtu kopā. Kaut uz īsu brīdi. ◆
