Pērnā gada nogalē un šā gada sākumā pasaule vai griezās ap rindām vien. Veikalos un pie bankomātiem rindas, lai tiktu pie eiro sākuma komplektiem – jāstāv rindā… Tā vien šķita, ka no padomju gadiem piemirstais rindu laiks ir augšāmcēlies. Agrāk garākās stiepās pēc ziepēm un šņabja, vakar tādu piedzīvoju skolā, kur sākās bērnu pieteikšana 1. klasei.
Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, zināms, ka lielākie rindu «fani» parasti pulcējas 4. sākumskolā. Izvēloties principu – tuvāk mājām –, arī savu atvasi vēlējos pieteikt tieši šajā mācību iestādē. Jau krietni pirms astoņiem rītā, verot skolas durvis, atdūros pret vecāku pūli. Tavu nelaimi, mūsu iepriekš noskatītajai klasei rinda visgarākā. Neko darīt, jāstāv vien ir un jācer, ka «pietiks visiem». Taču arī pēc manis gaidīšana vēl nebeidzās, vecāki turpināja plūst, bet gaiss skolā nokaitēts kā karsta dzelzs. Kāds sadzēries tēvs mēģina pārliecināt sievu, lai stājas citā, īsākā, rindā. Kad viņa lūdz vīru pamest skolu un nedarīt viņai kaunu, tas paceļ balsi un visiem paziņo, ka atkal ģimenē par vainīgu tiekot uzskatīts viņš.
Kā ģimenes drāma beidzās, nezinu, jo bija pienākusi mana kārta doties telpā pie reģistratores. Iekšpusē man tika palūgts pavēstīt ārpusē gaidošajiem, ka šajā klasē brīvu vietu vairs nav. Drīz vien kabinetā ieskrien kāda satraukta māmiņa un, ieraudzījusi citu mammu, ko rindā nebija manījusi, saceļ īstu viesuli: šī rindā nav stāvējusi un iešmaukusi pa kluso. Otra, aci nepamirkšķinājusi, attrauc, ka rindā stāvējusi gan. Nu gāja vaļā! Līdz kautiņam gluži netika, bet savu taisnību meklēja abas. Arī šo incidentu līdz galam nenoskatījos, jo steidzos prom, nopūšoties, cik labi, ka garajā rindā biju pirmspēdējā laimīgā.
Dienas vidū uzdūros vēl kādai rindai, ko gan apgāju ar lielu līkumu – pie «narkobodes», iespējams, gaidot kāroto preci, pulcējās kupls pulks apdullināties tīkotāju. Arī šiem gads sācies ar rindā stāvēšanu. ◆
