Kaut arī nav ordinēta mācītāja, Valda Grīnvalde-Šakurova rūpējas par luteriskajām draudzēm Sesavā un Dalbē
«Cik nu spējam, uzlabojam telpas. Arī svētdienas skolai nepieciešams kāds sakārtots stūrītis,» lietišķi teic Sesavas un Dalbes draudžu atbildīgā Valda Grīnvalde-Šakurova, vērdama 1869. gadā celtā Dalbes dievnama durvis. Mājīgi sprakšķ malka krāsnī. Viss tīrs, sakārtots un balts. Uz atnācējiem no Augusta Annusa altārgleznas noraugās Pestītājs, kuru ieskāvis pulciņš bērnu. «Viņš te ir galvenais, kuram jāiet lielumā, bet man mazumā,» savas kalpošanas pamatprincipu atklāj Valda.
– Esat minēta gan kā evaņģēliste, gan mācītāja pienākumu izpildītāja un pat mācītāja. Kā jūs īsti godāt?
Esmu evaņģēliste – mācītāja pienākumu izpildītāja. Daudzi jautā, kāpēc man nav pilnās ordinācijas. Taču gan mācītāja, gan evaņģēlista galvenais pienākums ir sludināt Dieva Vārdu un pārvaldīt sakramentus! Tāpēc par ordināciju pat nedomāju. Man pie sirds ir sludināt, lai cilvēki atgriežas, top kristīti un pestīti mūžīgai dzīvībai. Šajā ziņā nosaukumam nav nozīmes.
– Taču līdz ar to, ka neesat ordinēta, jūsu kalpošanai ir zināmi ierobežojumi.
Man nav juridisku tiesību laulāt baznīcā, bet tādu nav arī visiem pilntiesīgajiem mācītājiem. Varu tikai svētīt laulību savā draudzē. Tāpat man nav tiesību konsekrēt vakarēdienu dievkalpojuma laikā. Izdalu cita mācītāja konsekrētu maizi un vīnu, bet svētības vārdi ir tie paši. Dieva klātbūtne tur ir klāt. Man ir visas pilnvaras vadīt dievkalpojumu, kristīt, mācīt, sludināt Dieva Vārdu, lai cilvēka dvēsele pēc nāves neaizietu uz elli. Mums, garīdzniekiem, neņemot vērā dzimumu, ir jāseko Dieva vadībai.
– Bet vai neordinēšana par mācītājām neatklāj Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas attieksmi pret sievieti?
Man patika, kā arhibīskaps Jānis Vanags kādā sanāksmē sacīja, ka viņš lūdz par šo tēmu, bet vēl nav saņēmis atbildi no Dieva. Tas nozīmē, ka jautājums joprojām ir atvērts. Neņemos atbildēt, kāpēc viens otrs mācītājs nostājas pret sieviešu ordināciju. Man ir nācies runāt ar tādiem, kas saka – neatzīstu sievieti altārī, bet pēc kāda laika, ko esam pavadījuši kopā, teic – pār tevi ir Svētais Gars kalpot. Mācītājam jābūt teologa izglītībai, un man tā ir. Taču iemācīties teoloģiju var gan vīrieši, gan sievietes. Svarīgi, lai pār viņiem būtu Svētais Gars sludināt Vārdu.
– Droši vien sievietei mācītājai ir arī kādas priekšrocības?
Jelgavas Sv.Annas draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs reiz man sacīja: «Paldies, ka neesi pazaudējusi mātes sirdi!» Sievietes vadītājas kādreiz paliek šerpas. Jā, mums jāzina tas pats, kas mācītājiem vīriešiem. No jumta līdz pamatiem un no dzimšanas līdz izvadīšanai. Mums ir, kur noliekties, lai visus aprūpētu un paceltu līdz Kungam un panāktu, lai viss tiktu darīts Viņa godam. Taču svarīgi arī nepazaudēt sūtību, kāpēc Dievs tevi radījis par sievieti vai vīrieti. Vīrietis redz tālāk, viņam ir asāks prāts, bet Dievam nozīmīga tāpat ir mātes loma.
– Kā jūs pati nācāt pie ticības?
Esmu augusi kristīgā ģimenē. Par Dievu zināju. Taču, kad smagi saslima un nomira mammīte, nespēju saprast, kur bija Dievs, ka pieļāva, ka palieku bārene! Man tajā laikā bija 16 gadu. Bija ārkārtīgi smagi, jo piedzīvoju arī vilšanos tuvos cilvēkos, no kuriem gaidīju atbalstu. Bet atkal – Dievs par mani parūpējās, dāvājot citus cilvēkus, kas pat nebija man radi, bet klasesbiedra vecāki. Esmu beigusi Mazsalacas vidusskolu. Bijām un joprojām esam ļoti jauka klase. Taču tajā laikā domāju, ka Dievam ir savas darīšanas, bet es esmu Viņam nebūtiska sīka vienība. Izrādījās, tas ir maldīgs priekšstats. Visus šos gadus, līdz sāku Viņam kalpot, Dievs bija sargājis un gādājis par mani. Nebija arī tā, ka biju Viņu atstājusi. Cēsīs, kur kādu brīdi strādāju rūpnīcā par vadošo darbinieci finanšu jomā, bija diezgan lielas problēmas ar baznīcā iešanu. Taču, kad radās iespēja dienesta darīšanās apmeklēt Rīgu, nekad nepagāju garām dievnamam. Pirms 30 gadiem ministrija mani pārcēla uz galvaspilsētu. Iestājos Mežaparka draudzē, kur mācītājs bija Roberts Feldmanis jeb Feldmaņtēvs, kā mēs viņu mīļi saucām. Viņa moto bija – vairāk Kristu! Šajā draudzē arī garīgi izaugu. Dievkalpojumi ar Svēto vakarēdienu notika divreiz nedēļā. Vēl Bībeles stundas, lūgšanu grupa. Domāju, ka līdz pensijai skaitīšu naudiņu, bet Feldmaņtēvs saka: «Valdiņ, tu mācīsi Dieva vārdu!» Iedomāties pat nevarēju, ka Viņš mani vadīs studēt teoloģiju. Man vienmēr paticis darboties baznīcā. Palīdzēju sakārtot dokumentus, patika uzkopt baznīcu. Ar sirds drebēšanu gāju mainīt altāra segu. Visu dzīvi esmu bijusi klusa maliņā stāvētāja, bet Dievs mani vienmēr, arī darbā, virzījis uz augšu.
– Kā, rīdziniece būdama, nonācāt mūsu puses draudzēs? Vai tās viegli jūs pieņēma?
Pirms sešiem gadiem, kad jau kalpoju Rīgā, Daugavgrīvas Baltajā baznīcā, virsvalde man jautāja, vai varu nokalpot Ziemassvētku dievkalpojumu Sesavas draudzē. Biju ar mieru, bet nemaz nezināja, kur tā atrodas. Sākumā cilvēki bažīgi skatījās, ka atbraukusi sieviete. Taču pussprediķī jūtu, ka visi pagriežas pret mani un uzmanīgi klausās. Izrādās, tā sieva arī var ko pateikt! Pēc dievkalpojuma cilvēki jau bija klāt un lūdza nākt par draudzes ganu. To viņi nokārtoja ar Liepājas diacēzes bīskapu Pāvilu Brūveru. Mani norīkoja uz trim mēnešiem, bet nekas nav pastāvīgāks par pagaidu variantu. Dievs bijis ļoti žēlīgs. Daudz darījis pie draudzes. Vismīļākais, ko Feldmaņtēvs man iemācīja, – būt nopietnai Dieva lietās un turēt augstu Kristu. Pārējās lietas tiek piemestas. Draudzes vadībā pirmkārt svarīga atklātība un Dieva prāts. Kamēr padomē mums nav vienota skatījuma uz lietām, paliekam lūgšanās. Daudzi neticēja, ka tas vispār ir iespējams, bet es biju uzaugusi draudzē, kur tā darīja. Ir dažādas liecības par to, kā Dievs parūpējies. Piemēram, Sesavā mums bija bojāta altāra glezna. Man par to fiziski sirds sāpēja, jo baznīcā visam jābūt sakārtotam. Lūdzām par to. Pienāk viena draudzes locekle krietni gados, kura bija dabūjusi kādu lieku naudiņu. Viņa jautājusi Dievam, ko ar to darīt. Viņš skaidri norādījis, lai atdod altāra gleznai. Kad sameklēju kristīgus restauratorus un viņi sastādīja tāmi, izrādījās, ka summa ir tieši tik liela, cik sieviete bija nolēmusi ziedot.
Savukārt Mātes dienā būs četri gadi, kopš kalpoju Dalbē. Pirms tam pāris reižu biju aizvietojusi iepriekšējo mācītāju. Jau tad cilvēki man sacīja, ka būšu šeit draudzes mācītāja. Bīskapam arī nāca tāda doma prātā un sirdī. Tā sākām te ar Dieva gādību darboties.
– Vai tas, ka pildāt mācītāja pienākumus divās draudzēs, nenozīmē, ka Dieva darbā trūkst kalpotāju?
Trūkst gan. Runāju ar kādu mācītāju, un to sacījuši arī citi nopietni Dieva vīri – nav iespējams kvalitatīvi vadīt vairāk nekā divas draudzes. Piemēram, šodien jāapmeklē kāds slims draudzes loceklis, citam Gaiļezerā būs smaga operācija – jāaizved vakarēdiens. Teritorija, kas jāapkalpo, ir diezgan liela. Paldies vīram, kurš mani šajā darbā atbalsta. Būt par mācītāju nenozīmē tikai vadīt dievkalpojumu. Tā ir aisberga redzamā daļa. Taču vēl ir Bībeles stundas, aizlūgšanas, iesvētes mācības, privātās sarunas un biktis. Tām rūpīgi jāgatavojas. Pārmeklējot sirdi Dieva priekšā, bieži atklājas Viņam nepatīkamais, ko cilvēks iepriekš nebija pamanījis.
– Kādas lietas tad Dievam nepatīk?
Piemēram, horoskopi un citas austrumu zinības. Dievs ļoti smagi saka – ja kāds savu likteni meklēs pēc zvaigznēm, lāsts pār to! Vai cilvēks to grib? Nē, bet vienalga meklē ezoterismā, jo ir garīga būtne. Tāpēc mums jāsludina patiesais Dieva Vārds, ka nav nekādu dieviņu un dieveklību. Tāpat daudzi vēlas nokristīt bērnu, jo tas skaisti izskatās, bet paši nav sakārtojuši savas attiecības Dieva priekšā. Viņš nekur nav teicis, ka var dzīvot ārlaulībā. Tas ir grēks. Tāpēc arī mums iet tik traki. Dievs arī saka, lai iztiekam ar to, kas mums ir pie rokas, bet tā vietā mēs aizņemamies un krītam parādu jūgā. Kurš var garantēt, ka tev rīt būs darbs un ka tu pats vispār būsi?!
– Vai cilvēki labprāt apmeklē baznīcu?
Lieldienās un Ziemassvētkos baznīcas ir pilnas, bet pamatnācēji Sesavā ir ap 30, Dalbē – līdz 20. Taču evaņģēlijs jāsludina, ja atnācis kaut viens cilvēks. Interesanti, ka Dalbē daudzi pievienojušies draudzei pēc bēru dievkalpojumiem, kad runājam par mūžību un liekam aizdomāties, kuros vārtos nonāksim paši pēc nāves. Sesavā baznīca atrodas lauka vidū. Tuvākajam baznīcēnam līdz tai ir četri kilometri. Cilvēki, kam šī draudze ir kā ticības mājas, ierodas arī no Penkules, Dobeles, Bauskas un Rīgas.
– Ko jūs teiktu sievietēm, kuras arī vēlas kalpot Dievam, bet nesaprot – kā?
Lai paskatās uzmanīgi apkārt un sāk ar mazām lietām. Es sāku ar dokumentu kārtošanu un grīdu mazgāšanu. Svarīgi arī lūgt Dievam gudrību, kādā veidā Viņam kalpot. Var dievkalpojumā lasīt Dieva Vārdu. Kaut vai kādam sirsnīgi pasmaidīt. Pajautāt cilvēkam, kas noraudājies, vai nav nepieciešams aizlūgt. Vai tad kalpošana ir tikai altārī?! Kalpošana ir viss, ko varam sniegt otram sirsnībā un mīlestībā. ◆
