Mākslas vēsturniece Edvarda Šmite pamatīgi sekojusi izcilā mākslinieka dzīves un daiļrades gaitām
Aizvadītajā rudenī, sākot jau no vasaras beigām, ar vērienīgu pirmā ievērojamā latviešu ainavu gleznotāja Jūlija Federa (1838 – 1909) darbu izstādi muzejā «Rīgas Birža» Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atzīmēja J.Federa 175. dzimšanas dienu. No šodienas izcilā latviešu ainavu glezniecības klasiķa retrospektīva, kas no jauna aktualizē viņa māksliniecisko mantojumu un tā izpēti, skatāma Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
«Domāju, jelgavnieki to ir godam pelnījuši, jo Jūlija Federa darbībā vairāk nekā desmit gadu aizņem Jelgavas periods,» pētnieces Edvardas Šmites galvenais arguments ir fakti. «1862. gadā Feders aiziet no Pēterburgas Mākslas akadēmijas, lai pieņemtu zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas reālskolā.»
– Ja Jūlija Federa daiļrade nebūtu jums pašai tuva, diez vai tās pētniecībai būtu veltīts tik daudz laika. Bet vai dzimtas kokā jūs ar izcilo ainavistu nesaista kādas radnieciskas saites – «Krievu mākslinieku vārdnīcas» sastādītāja Nikolaja Sobko anketā norādīts, ka mākslinieka mātes Jūlijas pirmslaulības uzvārds esot bijis Šmite (Schmidt).
Manas saknes, lai arī esmu vidzemniece, tomēr nāk no nedaudz citas – Cēsu puses. Tomēr atzīšos, esmu par šo jautājumu interesējusies. Un izrādās, laikā, kad uzvārdus dalīja, gandrīz vai katrā pagastā bija pa Šmitam. Tie ir uzvārdi, kas atvasināti no senajām profesijām – tātad Kalējs jeb krieviski Kuzņecovs un vāciski Šmits, līdzīgi kā Baumanis, Stoļarovs un tamlīdzīgi.
Uzvārds Feders Vidzemē 19. gadsimtā nav bijis unikāls. Spēcīgs Federu (Fedder) dzimtas celms saistīts ar Valmieru, kur jau 18. gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados dzīvojis varkalis Johans Dīdrihs Feders ar lielu ģimeni. Konkrēti apstiprināt vai noliegt dažādu Federu radniecību nav iespējams, jo trūkst vai līdz šim nav atrasti visi nepieciešamie dzimšanas, laulības vai miršanas dokumenti vai to korekti noraksti. Ir pamats domāt, ka gleznotāja Jūlija Federa dzimta ir saistīta ar minēto Valmieras varkali, tomēr saikne vēl precizējama.
– Nedaudz provokatorisks jautājums – vai Jūlijs Feders uzskatāms par latviešu mākslinieku? Atceros, kā no skolas laikiem zināmais klasiķis Jānis Valters pirms pieciem gadiem, kad tika vērienīgi svinēta viņa 140 gadu jubileja, jau tika daudzināts kā Johans Valters-Kūravs.
Parādiet man vienu tīru latvieti, kurš par sevi var zvērēt ar 100 procentu pārliecību. Es vismaz par sevi varu būt pārliecināta, ka manī to latviešu asiņu ir vairāk. Bet Federa gadījumā ir vēl kāds spēcīgs arguments – nav dzirdēts, ka Latvijā būtu bijis kāds zviedru vai vācu tautības dzimtcilvēks. Tā kā pēc biogrāfijas Feders pieskaitāms zemnieku kārtai, tātad – latvietis.
Nākamā mākslinieka ienākšana pasaulē 1838. gadā dokumentēta Kokneses baznīcas grāmatā: 7. jūnijā dzimis un 3. jūlijā kristīts Jūlijs Johans Voldemārs Feders. Tēvs – baznīcas kroga krodzinieks Gotlībs Johans Feders (dabīgi, nekur nav zudusi arī kalēja amata prasme), māte – Jūlija. Kristību liecinieki – muižas inspektors Johans Balduss, draudzes skolas skolotājs Voldemārs Kronbergs, kurpnieks Heinrihs Pētersons un divas jaunkundzes: Vilhelmīne Balduse un Emīlija Kronberga. Šis ieraksts norāda uz Federu ģimenes kontaktiem šaurajā sociālajā slānī starp muižniecību, augstāko ierēdniecību un garīdzniecību no vienas puses un zemniekiem (latviešu draudzi) no otras puses, kas atbilda tālaika dzīves kārtībai. Arī gleznotāja vecāki, kas dzimuši 19. gadsimta sākumā (tēvs ap 1805. gadu Vecgulbenes tuvumā, māte – 1810. gadā Ērgļu apkaimē), spriežot pēc viņu pilnajiem vārdiem, kristīti vācu draudzēs (attiecīgos ierakstus baznīcas grāmatās līdz šim nav izdevies atrast). Savukārt par latviskām saknēm skaidru liecību sniedz mākslinieka tēvamātes vārds – Maije. Vēl 19. gadsimta četrdesmito, piecdesmito gadu dvēseļu revīzijās Jūlija Federa vecāki līdz ar viņu bērniem uzskaitīti kā zemnieki ar norādi, ka ģimenes galva bijis nodokļu maksātājs.
– Koknesei skaistajai dabai droši vien ir ievērojama nozīme vēlākajā Jūlija Federa tapšanā par izcilu ainavistu?
Kokneses izcilā loma viņa dzīvē un daiļradē nav noliedzama, turklāt viņa biogrāfi parasti akcentējuši lielo nozīmi, kāda topošā mākslinieka dzīvē bijusi zēna un jaunekļa gadu iespaidiem šajā skaistajā vietā. Pērses čalas un Daugavas varenais plūdums, senās pilsdrupas un teikām apvītais Staburags… Šodien par to atgādina vien senas atklātnes, fotogrāfijas un, protams, Jūlija Federa gleznas.
– Un tomēr – mākslinieku viņa rados nav. Kā krodzinieka un kalēja dēls kļūst par izcilu mākslinieku?
Jāņem vērā kāds tīri praktisks apstāklis. Vidzemei raksturīgas ļoti lielas ģimenes. Federi uz Koknesi atnākuši jau ar četriem bērniem – meitām Elīzi Kristīni un Elīzi Doroteju un dēliem Aleksandru un Rūdolfu. Koknesē dzimuši Jūlijs un viņa jaunākais brālis Kārlis Voldemārs, kā arī māsa Vilhelmīne Ema Auguste.
Pēc vietējiem mantošanas noteikumiem māju (īpašumu vai nomas līgumu) manto vecākais dēls. Tātad, ja tu esi otrais vai trešais, nerunājot nemaz par piekto dēlu, jau no paša sākuma jādomā, ka dzīvē būs nepieciešams apgūt kādu amatu, jo mājas agri vai vēlu nāksies atstāt.
Jūlija Federa tēvs bija Kokneses baznīcas kroga nomnieks, nevis īpašnieks. Kokneses baznīcas krogs nevarēja būt no nabadzīgākajiem: tajā iegriezās ne tikai tuvākās apkaimes ļaudis vai ceļa gājēji, bet arī plostnieki un strūdzinieki no Daugavas. Saistībā ar Koknesi ir vērts atcerēties, ka ieskatu Kokneses muižas dzīvē 19. gadsimta beigās sniedzis Rūdolfs Blaumanis novelē «Purva bridējs». Protams, dzīve un cilvēki pusgadsimta laikā bija mainījušies, bet zemnieku ikdiena joprojām nebija iedomājama bez kroga, kur gan kārtoti darījumi, gan atzīmēti nozīmīgi notikumi ģimenē, gan uzklausītas jaunākās ziņas un ritējusi viedokļu apmaiņa.
Nekāda izcilā rocība Federu ģimenei nevarēja būt, tomēr tika rastas iespējas sūtīt Jūliju mācīties uz Rīgu, Doma skolu un ģimnāziju, kur acīmredzot arī saskatīts mākslinieka talants – ne velti 1856. gadā viņš iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, no kurienes gan ar brīvmākslinieka diplomu 1862. gadā (pēc citām ziņām – 1863. gadā) aizgājis, lai pieņemtu zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas reālskolā.
– Kas zināms par Jūlija Federa Jelgavas periodu?
Jelgavas reālskola tolaik bijusi trīsklasīga, skolotāji, viņu prasības un prasmes – dažādas. Reālskolā par astoņām zīmēšanas stundām mācību nedēļā kolēģa Juliusa Dēringa atalgojums bijis 200 sudraba rubļu gadā. Tā kā ir visai ticams, ka arī Federa alga skolā bija 200 rubļu, jāatzīst, ka tā vērtējama kā visai pieticīga.
Vairāk vai mazāk nokārtojis savas eksistences materiālo pusi, Jūlijs Feders iegāja jaunā dzīves posmā, kļūstot par ģimenes cilvēku. 1863. gada 22. decembrī jaunais mākslinieks salaulājās ar Olgu Amāliju Gerhardi, ceremonija notikusi Madlienas baznīcā, līgavas dzimtajā pusē, kur viņas tēvs Aleksandrs Vilhelms Gerhards bijis varkalis Lielajā muižā. Ir pamats domāt, ka Jūlijs ar Olgu iepazinies Pēterburgas studiju laikā, viesojoties pie Kārļa Hūna, kurš arī bija madlienietis, turklāt viņa tēvs, māte un vecākā māsa bijuši Olgas Amālijas Gerhardes un viņas dvīņubrāļa krustvecāki.
Federu ģimenē līdz 1875. gadam (Jelgavas periodā) piedzimuši septiņi bērni. Pēc Georga Federa teiktā, pavisam ģimenē bijuši 11 bērni, bet gadsimtu miju sagaidījuši vien seši – piecas meitas un pastarītis Georgs. Kad 1874. gada augustā jelgavnieku grupa devusies izbraukumā uz Rīgu, tur, kā raksta Dērings, bijis arī gleznotājs Feders ar ģimeni, tātad bez mākslinieka sievas tur bijušas arī viņu meitas, kas savukārt rada priekšstatu par saticīgu ģimeni.
Tomēr ziņu par to, vai un cik intensīvi viņš gleznojis Jelgavas perioda pirmajā pusē, saglabājies maz.
– Mēs vienmēr sakām: Purvītis, Rozentāls, Valters. Tā ir tā latviešu glezniecības lielā trijotne. Vai nav nedaudz žēl, ka Jūlijs Feders šai lielajai trijotnei parasti netiek pieskaitīts? Šķiet, viņa gleznas to ir pelnījušas.
Tas viss ir ļoti saprotams. Pieņemsim, ka ir 1896. gads. Rozentāls jau beidzis Pēterburgas Mākslas akadēmiju, Valters un Purvītis ir pirmsdiploma stadijā – to saņems nākamajā gadā. Viņiem visiem trijiem ir doma, ka atgriezīsies Latvijā un gleznos Latviju.
Kad Hūns ar Federu tur mācījās (ap 1860. gadu), Latvijā mākslas dzīve vēl tikai veidojās, zemnieku vidē vēl nevarēja runāt ne par kādu mākslas tirgu. Federam tāds bija jāmeklē ārpusē.
– Tāpēc pēc Jelgavas perioda turpinās «klejojumu gadi», un faktiski otro mūža daļu viņš pavada ārpus Latvijas.
Pasniedzēja vieta Pēterburgas Mākslas akadēmijā neatradās, apstākļi bija mainījušies. Tā kā darba attiecības Jelgavā bija pārtrauktas, nācās meklēt citas iespējas, un tādas pavērās Belgorodā tikko atvērtajā Skolotāju institūtā, kur trūka zīmēšanas pasniedzēja. 1876. gada 13. augustā institūta direktors lūdzis Mākslas akadēmijai palīdzību šajā lietā, norādot jaunajam darbiniekam nepieciešamo kvalifikāciju, darba galveno uzdevumu – sagatavot skolotājus Harkovas mācību apgabala skolām, darba slodzi – piecas stundas nedēļā zīmēšana un rasēšana un darba algu – 500 rubļu gadā.
Desmit gadi Belgorodā pieder pie Jūlija Federa dzīves veiksmīgākā laika. Līdzās saspringtajam pasniedzēja darbam daudz un ar panākumiem tika gleznots, gūstot panākumus izstādēs un rodot atbalsi arī vietējā sabiedrībā.
Belgorodas daba rosināja darbam, un Feders brīvajās dienas gleznojis, citudien pabeidzot tikai vienu studiju, bet reizēm trīs dienās tapušas pat piecas sešas studijas. Savukārt vasaras brīvlaiki parasti veltīti garākiem ceļojumiem, kur gūti jauni iespaidi, un studiju sižeti bijuši visai daudzveidīgi, vēlāk kalpojot par pamatu nozīmīgām lielformāta gleznām.
Mākslinieka septiņdesmito dzimšanas dienu 1908. gadā Federi tomēr sagaida Koknesē, kur vasarai bija noīrēta istaba zemnieku mājā Pērses krastā, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no baznīcas kroga, kur Jūlijs Feders piedzimis.
Diemžēl, saasinoties slimībai, 1. augustā viņa pirmās personālizstādes atklāšana Rīgā notikusi bez autora klātbūtnes.
Izstāde «Jūlijs Feders. Ainava» Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 23. februārim, bet 16. janvārī pulksten 15 interesenti turpat ekspozīcijas zālē ar mākslas zinātniecēm Aiju Brasliņu un Edvardu Šmiti jautājumus par J.Federa daiļradi varēs pārrunāt klātienē. ◆
