Oļģerta Ozola 100. dzimšanas dienā atceras izcilā matemātiķa un rektora garīgumu, ne tikai mācītās formulas
Visilgāk padomju gados nostrādājušais rektors, kurš domāšanā apsteidza laiku. Personība, kas ļoti mīlēja cilvēkus. Inteliģents un aristokrātisks. Vīrs, ar kuru bija viegli iet kopsolī. Daudz cildinošu vārdu teikts gan Oļģerta Ozola 100. jubilejas sarīkojumā, gan arī viņam veltītajās divās grāmatās.
Jau 38 gadus 6. janvārī, izcilā zinātnieka, agrākā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektora Oļģerta Ozola dzimšanas dienā, Rīgā 1. Meža kapos Mākslinieku kalniņā pulcējas viņa tuvinieki, kolēģi, studenti un darba turpinātāji. Šā gada sākumā apritēja simt gadu kopš Oļģerta Ozola dzimšanas, tādēļ piemiņas pasākums notika arī LLU Tehniskajā fakultātē profesora vārdā nosauktajā auditorijā.
Pēc eksāmena varēja precēties
«Domāju, ka profesora pasniegtās mašīnu un mehānismu teorijas formulas daudzi no mums sen jau aizmirsuši. Lielākoties cilvēkus uz šo pasākumu ir atvedis jubilāra garīgums, kas bija visam pamatā,» saka emeritētais profesors Ludis Pēks, kurš piecdesmito gadu otrajā pusē bija Oļģerta Ozola students un pēc tam kolēģis. Oļģerta Ozola pasniegtais priekšmets bijis ļoti grūts – ja students 3. kursā šo eksāmenu nokārtoja, tad «jau varēja precēties». Tomēr daudzi viņa eksāmenā izkrita, ne mazums šā klupšanas akmens dēļ tika atskaitīti no augstskolas. Taču Ludis Pēks neatceras, ka būtu dzirdējis negatīvas piezīmes par to, ka pasniedzējs eksāmenā tīši «nelaiž cauri». «Viņš nemeklēja, ko tu nezini, bet centās atrast vismaz to kripatiņu, ko tu zini. Nereti eksāmens pie profesora ilga trīs stundas, kas bija pārslodze arī viņam pašam,» saka Ludis Pēks.
Teorijas ilustrē ar gana atmiņām
«Pie Oļģerta Ozola studēju septiņdesmito gadu sākumā. Viņa autoritāte «mehu» studentu vidū bija liela. Reiz, kad rektors izbraucis uz Maskavu, studenti baumoja, ka viņš tur taisa Mēness visurgājēju «Lunohod», ko tajā laikā palaida Kosmosā, kas droši vien nebija taisnība. Taču padomju laikos patiesību bieži slēpa un baumas uztvēra diezgan nopietni,» ar smaidu atceras LLU zinātņu prorektors Pēteris Rivža. Viņaprāt, Oļģerts Ozols bija viens no trim latviešu matemātiķiem, ko Padomju Savienībā uzskatīja par pasaules mēroga autoritāti. Savukārt Tehniskās fakultātes dekāns Kaspars Vārtukapteinis atminas lekcijas, kurās rektors, ilustrējot teoriju, minējis piemērus no savām ganu gaitām. Tas viņa stāstīto studentiem, no kuriem daudzi bija laucinieki, darījis labāk saprotamu.
Oļģertam Ozolam veltītā grāmatā, kas iznāca sērijā par LLU rektoriem, profesore Ināra Melgalve raksta par vienu no viņa pēdējām dzīves dienām 1976. gada karstajā jūlijā. Toreiz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viesojies folkloras kolektīvs no Austrijas. Tajā laikā Jelgavā, kuras tuvumā ir militārās bāzes, ārzemniekiem iebraukšana bija liegta, tādēļ viesi tika uzņemti Bulduru sovhoztehnikumā. «Rektors precīzā vācu valodā teica apsveikuma runu. Kā vienmēr, viņš bija nopietni gatavojies, turklāt apzinājās, ka tolaik katram vārdam ārzemnieku auditorijā sekoja Valsts drošības komiteja,» atceras profesore. Viņa piebilst, ka toreiz skaudri sapratusi, ka rektoram, slimam lūdzot atvaļinājuma laikā pildīt darba pienākumu, ir nodarīts pāri.
Neatdeva pulksteni marodierim
Arhitektūras zinātņu doktors akadēmiķis Jānis Krastiņš, kura ģimene draudzējās ar profesora ģimeni, no savas pēckara bērnības atceras viesībās dzirdētu joku stāstu par to, kā reiz Oļģertam Ozolam, kurš pumpējis velosipēda riepu, pienācis klāt padomju armijas marodieris un prasījis atdot pulksteni. Jaunais vīrietis ar to pašu pumpi atvēzējies un laupītājam sitis. Tas paspējis soli paspert nost, taču pumpis vēziena dēļ pagarinājies – sitiens trāpījis uzbrucējam pa galvu, un tas bijis gar zemi. Tad gan Oļģerts Ozols, kaut ar tukšu riepu, ātri minies prom.
Dēls Andris, kurš ir fiziķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un Rīgas Tehniskās universitātes profesors, atzīst, ka viņa dzīves ceļa izvēlē liela loma bija tēva autoritātei. Viņš izceļ tēva apņēmīgo tiekšanos pēc zināšanām, spēju pārvarēt grūtības, nabadzību, kas kavēja mērķu īstenošanu. Andris Ozols stāsta par pārdomāto klažu sistēmu, kādā tēvs sakārtojis savus darbus. Tas bijis kas līdzīgs informācijas sakārtojumam datoros mūsdienās. Viņš piebilst, ka tēva grāmatā «Mehānismu un mašīnu teorija» ir 374 oriģināli rasējumi – tie liecina par milzīgo darbu, kas tajā ieguldīts.
40 rozes – par katru gadu
Meita ķīmiķe Baiba, kas beidzamos divdesmit gadus LLU studentiem pasniedz savu priekšmetu, teic, ka agrāk nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka strādās augstskolā, ko vadījis tēvs. «Tad man būtu jābūt tik nevainojamai, kādu es sevi nevarēju iedomāties,» saka Baiba Ozola. Taču deviņdesmito gadu sākuma krīzē, kad krasi samazinājās finansējums zinātnei un Rīgā tika likvidēta laboratorija, kur viņa strādāja, ļoti pieņemams licies profesores Ināras Melgalves piedāvājums nākt uz LLU. Uzrunājot piemiņas pasākuma dalībniekus, viņa teica, ka nezinot nevienu tik laimīgu pāri, kādi bijuši vecāki. Viņas māte Ņina Zvirgzde, juridisko zinātņu maģistre, raksturā krasi atšķīrusies no tēva. Viņai bijusi ātra daba, tēvs – turpretī pamatīgs un lēns, taču kopā abi saderējuši ļoti labi. Pāris iepazinies 1936. gada Jāņos. «Vienmēr šajā dienā tēvs mātei dāvāja ziedus. 1976. gada Jāņos, jau būdams smagi slims, viņš mātei pasniedza 40 rozes – vienu par katru mīlestībā pavadītu gadu,» atceras Baiba Ozola. ◆
Oļģertam Ozolam – 100
Dzimis 1914. gada 6. janvārī Rīgā galdnieka Gustava Ozola un viņa sievas Annas četru bērnu ģimenē.
Pēc bēgļu gaitām Pirmā pasaules kara laikā Krievijā ģimene līdz 1930. gadam dzīvo Valkas apriņķī.
1928. gadā teicami pabeidz Smiltenes pamatskolu, bet trūkuma dēļ nevar skoloties tālāk, tādēļ kļūst par mācekli lauksaimniecības mašīnu remontdarbnīcā Raunā. Vēlāk strādā par kalēju Rīgas vagonu fabrikā «Fenikss», metālapstrādes rūpnīcā «Zenīts», velosipēdu rūpnīcā «Omega» un VEF, no kurienes tiek nosūtīts uz mācību komandējumu Vācijā.
Paralēli darbam 1937. gadā pabeidz Rīgas pilsētas tehnikuma Mehānikas nodaļu.
No 1938. līdz 1943. gada jūnijam studē Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, ar izcilību iegūst inženiera kvalifikāciju. Darbs rūpnīcā «Telefunken» pasargā no iesaukšanas leģionā.
1943. gada 31. jūlijā Rīgā laulības ar Ņinu Zvirgzdi.
1944. gada 25. oktobrī sāk darbu Augstākās matemātikas katedrā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas tolaik atrodas Rīgā un kas palika viņa darbavieta līdz mūža beigām.
1947. gadā izdod mācību grāmatu «Ievads augstākajā matemātikā».
1952. gadā, aizstāvot disertāciju par koksnes pirolīzi, saņem tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kā arī docenta nosaukumu. Strādā dažādos administratīvos amatos.
Vēlāk veic pētījumus teorētiskajā mehānikā, mehānismu un mašīnu teorijā, 1966. gadā aizstāv zinātņu doktora disertāciju mehānismu projektēšanas un aprēķināšanas pamatjautājumos. 1967. gadā iegūst profesora zinātnisko nosaukumu.
1966. gadā kļūst par rektoru. Paralēli strādā ar studentiem, kā arī veic zinātnisko darbu.
1974. gadā izdod grāmatu «Mehānismu un mašīnu teorija», par kuru 1976. gadā saņem Latvijas PSR Valsts prēmiju. 1984. gadā tā tiek izdota Maskavā. Nav zināms neviens cits gadījums, ka kāda latviešu autora grāmata eksakto zinātņu jomā vēl būtu tulkota un izdota Krievijā.
Pēdējā dzīves diena 1976. gada 25. jūlijs.
Bēga no «uzbrucējiem» vilcienā
Ludis Pēks, LLU Tehniskās fakultātes profesors
◆ Kļūdams par rektoru, Oļģerts Ozols vēl aizvien turpināja braukt uz darbu ar vilcienu no dzīvesvietas Rīgā. Diemžēl ne visi kolēģi bija pietiekami saprotoši. Daži centās izmantot iespēju vilcienā nokārtot visādus birokrātiskus jautājumus, noskaidrot viņa viedokli, saņemt konsultācijas. Tas kļuva tik traucējoši, ka rektors bija spiests izmantot viņam pienākošos dienesta automobili un šoferi.
