Akcijas «Meklējas sirdsmāsiņu» uzvarētājas Zemgalē šogad ir Sandra Auzenberga un Rita Glušņova no Jelgavas slimnīcas. Viņas kopā ar citu reģionu uzvarētājām godinātas svinīgā pieņemšanā pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa un viņa kundzes Daces Seisumas. Kopumā tika suminātas 30 Latvijas labākās bērnu māsiņas no visas Latvijas.
Aizvadītā gada nogalē noslēdzās laikraksta «Diena» un Rietumu bankas labdarības fonda organizētā akcija «Meklējam sirdsmāsiņu». Par labākajām un mīļākajām bērnu māsiņām iedzīvotāji tika aicināti balsot internetā trīs mēnešu garumā. Zemgalē visvairāk balsu saņēma Jelgavas slimnīcas Bērnu nodaļas māsiņa Sandra Auzenberga un viņas kolēģe Dzemdību nodaļā Rita Glušņova. Ar bērniem viņas abas strādā jau vairāk nekā 20 gadu.
Akcija «Meklējam sirdsmāsiņu» Latvijā norit ceturto gadu, bet tikai divus sirdsmāsiņas meklētas arī ārpus Rīgas – reģionos.
Nāciet vēl!
«Protams, ka tas bija pārsteigums, jo mēs, visas bērnu māsiņas, esam jaukas un mīļas, citādi šajā darbā nemaz nedrīkst būt,» par iegūto titulu saka R.Glušņova. Pēc 3. medicīnas skolas absolvēšanas viņa sāka strādāt Jelgavas slimnīcas 2. bērnu nodaļā, kurā ārstējās pusaudži. Tad Ritas privātajā dzīvē notika lielas pārmaiņas – pieteicās pirmdzimtais puika, un jaunajai māmiņai bērna audzināšana ar nakts dežūrām slimnīcā bija grūti apvienojama. Pēc slimnīcas dažus gadus Rita strādāja Jelgavas Bērnu poliklīnikā par iecirkņa māsiņu, bet vēlāk saņēma uzaicinājumu pievienoties slimnīcas Dzemdību nodaļas kolektīvam. «Jau pašai esot jaunajai māmiņai, es sapratu, ka man ļoti patīk strādāt tieši ar mazajiem bērniņiem, tāpēc biju ļoti priecīga par šādu piedāvājumu,» atceras māsiņa, kurai Dzemdību nodaļā rit jau divdesmitais darba gads. Nodaļā bērnu māsiņas rūpes ir arī auklēt un barot tur atstātos mazuļus, līdz viņi tiek pārvesti uz zīdaiņu aprūpes namu. Šīs šķiršanās esot vissmagākās.
Ritai spilgti atmiņā palicis gadījums, kad piedzimusi it kā vesela meitenīte, bet drīz vien viņai sākās nopietnas veselības problēmas un mazulīte pārvesta uz Rīgas slimnīcu. Pēc pāris gadiem mamma ar meitiņu devās uz bērnu poliklīniku, kur nejauši satikās ar māsiņu Ritu. «Viņa atcerējās mani, es – viņu, abas bijām aizkustinātas, un māmiņa man teica lielu paldies par rūpēm, ko saņēmusi Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā,» atceras Rita, tāpēc ar laba vēlējumiem viņa neskopojas arī ikdienā, visiem vecākiem un viņu mazuļiem vēlot stipru veselību, prieku un mīlestību.
Jaundzimušie neprot pastāstīt, kāpēc raud, bet Rita jūtot, ja mazajam kaut kas nav labi un kas varētu būt par vainu. Kā nekā pašai jau izauguši divi lieli dēli un meita. «Mūsdienās vecāki ir pavisam citādi. Kādreiz man ļoti patika brīdis, kad jaunā māmiņa izrakstījās no slimnīcas, kad es mazuli saģērbu, ap sedziņu apsēju banti un pavadīju ģimeni līdz durvīm. Tēti uz nodaļu parasti nāca svinīgi saposušies, uzvalkā un kaklasaitē, bet tagad viss ir daudz vienkāršāk,» nosaka māsiņa. Taču, pavadot vecākus un bērniņu mājās, Rita joprojām visiem novēl vienu: «Nāciet vēl!»
Kā bites pie medus
Otra sirdsmāsiņa – Sandra Auzenberga – pēc medicīnas māsas diploma saņemšanas visu mūžu veltījusi Jelgavas slimnīcas Bērnu nodaļas pacientiem. Pērn ieguvusi arī bakalaura grādu māsu zinībās. «Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka būšu bērnu māsiņa. Man nebija ne māsu, ne brāļu, tādēļ es mīlēju visus citus bērnus. Kad pati gulēju slimnīcā, māsiņas gaidīju ar prieku, nebaidījos arī no dakteriem, jo zināju, ka pieaugusi noteikti būšu bērnu māsiņa slimnīcā,» atceras Sandra.
Lai arī slimnīcā strādā jau ilgi, viņa joprojām ļoti pārdzīvo par katru mazo slimnieciņu, visiem jūt līdzi. «Ļoti lepojos ar savu darbu un priecājos, ka Latvijā norit akcija, kas palīdz vēl vairāk celt mūsu profesijas prestižu, cēlumu un nozīmīgumu. Nevienu dienu neesmu domājusi aizbraukt no Latvijas, jo zinu, ka šeit ļoti daudziem esmu vajadzīga, tajā skaitā saviem trim bērniem,» stāsta Sandra. Māsiņa neslēpj gandarījumu par saņemto nomināciju kā Zemgales sirdsmāsiņa un piebilst, ka bērni pie viņas līpot kā bites pie medus. Sandra no rīta līdztekus zāļu injekcijām un citiem darbiem neatteiks mazajām jaunkundzēm sapīt bizes, samīļot noskumušākos un uzsmaidīt ikvienam mazajam pacientam. «Lielākais prieks, ka bērni novērtē, zīmē un dāvina zīmējumus, kopā vēlas lasīt pasakas – no šīm sajūtām mana sirds vai kūst, un katra izdošanās ceļ spārnos,» smaida sirdsmāsiņa. ◆
