Gan pie Spīdolas ģimnāzijas, gan Glūdas skolas, gan pie Ozolnieku tautas nama – daudzviet Latvijā vakar tika iekurti ugunskuri 1991. gada janvāra barikāžu atcerei. Šķiet, kaut arī salā iekurts, ugunskurs ir laba vieta, kur aprunāties, atcerēties, kopīgi uzdziedāt. Tomēr šajos barikāžu atceres godos gribas izcelt pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldes rīkoto pasākumu Jelgavas 2. pamatskolā. Nebija jau vairāk par simtu to skolēnu, kas no četrām vidusskolām bija atnākuši tikties ar 1991. gada barikāžu dzīvo leģendu kinooperatoru Aleksandru Demčenko. Vēl mazāk kāds pēc deputāta un barikāžu dalībnieka Andra Tomašūna aicinājuma vēlējās ar viņu kopā nofotografēties. Taču zālē juta to, kā bieži vien pietrūkst barikāžu atceres pasākumos, – latviešu un cittautiešu vienotību. Kaut daļa cittautiešu pret barikādēm izturējās ja ne noliedzoši, tad diezgan neitrāli, tomēr daudzi šajā varenajā nacionālās atbrīvošanās kustībā piedalījās un juta līdzi.
Šķiet, 23 gados, kas pagājuši kopš tā laika, ar nacionālo vienotību tomēr varētu būt krietni labāk. Izglītības reformu dēļ daudzi tā saukto mazākumtautību jaunieši ir iemācījušies runāt latviski. Bet latviešu jaunieši sliktāk prot krieviski. Un draudzības, sadarbības saites starp dažādām tautu jauniešiem tiek viegli neveidojas. Arī Briselē sociālo jautājumu lietpratēji pamanījuši, ka mums ir krievu un latviešu uzņēmumi, sabiedrība pārāk sašķelta. Šķiet, manai paaudzei ar cittautiešiem saprasties ir vieglāk. Liela laime bija piedzīvot barikāžu laiku, kas devis stiprinājumu visam mūžam. Un es domāju, ka sabiedrības integrācijas jomā to faktu vajadzētu izmantot plašāk. ◆
