Rīt pulksten 14 kultūras namā «Rota» padomju laikos slavenā uzņēmuma Jelgavas rajona «Lauktehnika» veterāni aicina pulcēties 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekus. Tolaik apmēram piecsimt šā uzņēmuma darbinieku brīvprātīgi devās aizstāvēt atjaunoto Latvijas valsti.
Pirms 25 un vairāk gadiem
Uznākušais ziemas aukstums ir «siena laiks» Pārlielupes uzņēmumā «Elektra», kas atrodas agrākajā ražošanas apvienības «Lauktehnika» teritorijā un nodarbojas ar automašīnu starteru un elektromotoru remontu, kā arī sabiedrisko ēdināšanu. «Kad vecos dīzeļus salā sāk kurbulēt, starteri plīst,» smaidot saka «Elektras» izveidotājs un īpašnieks Stepons Jonkus. Viņš atceras arī 1991. gada janvāri, kas bija krietni siltāks. Tolaik viņš kopā ar kolēģiem no «Lauktehnikas» devās aizstāvēt atjaunoto Latvijas valsti uz barikādēm Zaķusalā.
Kopš šiem notikumiem pagājis gadsimta ceturksnis, taču «Elektras» telpās daudz kas no vecās godības ir saglabājies. Uz S.Jonkus kabineta durvīm pat palikusi plāksnīte ar kokā iededzinātu uzrakstu «Ceha priekšnieks». Tāpat kā agrāk cehā tiek remontēti elektromotori. Tiesa, tagad tie plīst mazāk nekā padomju laikos, tāpēc vairāk tiek remontēti automašīnu starteri. Agrākajā veidolā apbrīnojami saglabājusies arī vecā un bez īpašas reklāmas iecienītā «Lauktehnikas» ēdnīca, kur strādā desmit darbinieki un krēsli un galdi ir oriģinālie – no astoņdesmito gadu vidus. Piektdienas pasākumam tajā gatavojas vārīt «Barikāžu tēju», ar ko kultūras namā «Rota» cienās barikāžu atceres pasākuma dalībniekus.
Cehā strādāja Jasens, Klēbahs…
«Lauktehnikas» Radio remonta cehs, kas apkalpoja kolhozu rācijas, bija mazākā uzņēmuma struktūrvienība, kas izvietojās 36 kvadrātmetros. Kopā ar priekšnieku tajā strādāja vien pieci darbinieki. Starp viņiem bija arī radiomeistars Ildefons Jasens, kas «Lauktehnikā» uzņēmās Latvijas Tautas frontes pirmorganizācijas veidošanu un vēlāk kļuva par Zemessardzes novada komandieri. Radio remonta ceha darbinieks bija arī Modris Klēbahs, kas ar fotoaparātu un videokameru dokumentēja gan «Lauktehnikas», gan pilsētas attīstību. Abi vīri jau ir aizsaulē, taču nelielais cehs dzīvo vēl tagad.
Pa «Lauktehnikas» mašīnām šāva
«Lauktehnikā» neviens nebija jāpierunā braukt aizstāvēt valsti, atceras S.Jonkus. Autobusi ar brīvprātīgajiem uz Zaķusalas televīzijas torņa barikādēm devās vakarā un atgriezās no rīta, jo tieši naktī tika veidots sardzes pastiprinājums. Tāpat kā ikdienā S.Jonkus uzdevums bija nodrošināt sakarus ar automašīnām, kas atradās Zaķusalā. «Izcili skaidrā laikā Pārlielupē no «Lauktehnikas» torņa televīzijas torni Zaķusalā var redzēt un iespējams sazināties arī pa rāciju,» paskaidro sakaru speciālists. Četras naktis S.Jonkus braucis uz barikādēm arī pats, jo mājās nevarēja nosēdēt. Rīgā viņš piedāvājis izveidot sakaru shēmu Barikāžu štābā, kas atradās Vecrīgā, Jēkaba ielā, Augstākajā Padomē (tagadējā Saeimas ēkā), taču tur jau bija izveidota sava sakaru sistēma.
Zaķusalā barikāžu sargi gatavojušies, ka padomju karavīri līdzīgi kā Viļņā varētu mēģināt ieņemt televīzijas torni un studiju. Sargi nodrošinājušies pret desanta izcelšanu no Daugavas vai arī ar helikopteriem no gaisa. Tomēr šādu mēģinājumu nebija. S.Jonkus atceras, ka Zaķusalā vārīga vieta starp torni un studiju bija sakaru kabeļu kontrolaka. Tai virsū uzbraukuši Jelgavas rajona kolhoza «Nākotne» motokluba autobusu, tādējādi kontrolakā slepus nevarēja iesviest spridzekli, kas, sabojājot šos kabeļus, momentā pārtrauktu televīzijas apraidi.
Barikādēs lielākās bažas bijušas par Kremlim uzticīgās speciālu uzdevumu milicijas vienības «Omon» plosīšanos. Kādu nakti laika posmā starp 13. un 20. janvāri šie miliči no garāmbraucošas automašīnas šāva pa riepām smagajām automašīnām, kas Zaķusalas aizsardzībai bija novietotas uz Salu tilta. Toreiz cieta arī vairāki «Lauktehnikas» transportlīdzekļi.
Barikāžu dalībnieks ar prieku runā par tautas vienotību, kāda tolaik valdījusi. Kad pa Latvijas Radio palaista ziņa, ka Zaķusalā trūkst kurināmā, jau dažu stundu laikā savesti gan šāļi, gan malka un pat baļķi. «Atnāk divas kundzītes un saka: «Mēs esam mākslinieces, mēs neko citu nevaram. Sacepām jums pankūkas!»,» stāsta S.Jonkus, piebilstot, ka ar ēdienu jau nodrošināja «Lauktehnika». «Jautri bija, kad Zaķusalā ieraudzījām no Jelgavas ar katafalku atbraukušos apbedīšanas biroja darbiniekus ar vadītāju Ivaru Stankēviču. «Ko tad jūs no barikādēm pa taisno uz kapiem varēsiet transportēt!» dzīvespriecīgi smejot, teicis Stepons. Viņš piebilst, ka starp barikāžu dalībnieku tūkstošiem nav redzējis nevienu iereibušo. «Pašam termosā sieva bija iedevusi līdzi «uzlaboto kafiju», kurai pieliets piecdesmit gramu balzama. Skaidrs, ka tad, ja draudi ir nopietni, tauta nelieto alkoholu,» spriež S.Jonkus.
Runājot par saviem politiskajiem uzskatiem, uzņēmējs atzīst, ka jau bērnībā dzimtajā Lietuvā dabūjis piedzīvot čekas nežēlības, ka jāatstāj mājas, jo par sakariem ar mežabrāļiem uz Sibīriju izsūtīti kaimiņi un pratinot piekauts tēvs. Glābjoties no čekas varas, Jonkus ģimene piecdesmito gadu sākumā nokļuva Jelgavā.
Sargāja valdības namu
Citādākas atmiņas par 1991. gada janvāra barikādēm ir «Elektras» darbiniekam Jānim Lasmanim. Viņš tolaik nestrādāja «Lauktehnikā» un uz barikādēm devās kopā ar savu brālēnu Vairi Lasmani un citiem domubiedriem. «Mūsu grupu pie Brīvības pieminekļa uzrunāja, lai dodamies sargāt turpat netālo Ministru Padomi (tagadējo Ministru kabinetu),» atceras Jānis. Kopā ar viņu bijuši vairāki kolēģi no Latvijas Zinātņu akadēmijas Robotikas centra. «Pa dienu, kad strādāja valdība, mūs nogrūda kaut kur malā, ēdnīcā par brīvu baroja. Taču vakarā iekšlietu darbinieks Juris Vectirāns nolika posteņos pie kabinetiem un starp logiem – tā, lai no ārpuses mūs neredz,» stāsta J.Lasmanis. Juties diezgan trauksmaini, jo bijusi informācija, ka pretinieks var uzbrukt valdības ēkai. Mājās gaidījusi sieva ar bērniem. «Visu nedēļu no 13. līdz 20. janvārim no Ministru Padomes tā arī neizgājām. Barikāžu ugunskuru romantiku neiznāca pieredzēt,» pasmaida Jānis. Ne viņam, ne arī S.Jonkus nav piešķirta «1991. gada janvāra barikāžu dalībnieka piemiņas zīme». Darbu steigā nav sanācis noformēt dokumentus. ◆
Ar piemiņas zīmi jāapbalvo visi, kas to pelnījuši
Jāzeps Kivlenieks, uzņēmuma «Agro-Vita» vadītājs, agrākais Jelgavas rajona «Lauktehnikas» direktors
◆ Pieteikšanās 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas zīmei bija diezgan nepārdomāta. Vajadzēja iesaistīt pašvaldības, bijušos tautfrontiešus, kuriem bija saraksti ar barikāžu dalībniekiem. No «Lauktehnikas» 1200 darbiniekiem barikādēs bija ap pieciem simtiem, no tiem šoferu – vairāk nekā simts, taču piemiņas zīmes nav vairākiem desmitiem. Manuprāt, pieteikšanās šai piemiņas zīmei ir jāatjauno un jāpabeidz līdz galam. Arī piektdienas sarīkojumā kultūras namā «Rota» domājam rīkot barikāžu dalībnieku reģistrāciju. Par tādu tiks uzskatīts katrs, kuram ir divi liecinieki, ka viņš barikādēs ir bijis.
