Satversmes 112. pantā rakstīts: «Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.» Un punkts. Faktiski tie ir arī vienīgie teikumi, kuros Satversmē pieminēta izglītība. Šo pantu meklēju tādēļ, ka otrdienas «Ziņās» varējāt lasīt par garajām rindām, kurās nācās gaidīt vecākiem Jelgavas skolās, lai pieteiktu savus bērnus mācībām pirmajā klasē. Loģiski, ka lielās rindas bija tieši populārākajās skolās. Turklāt šāda situācija nav tikai Jelgavas fenomens, tikpat nogurdinošam un savā ziņā pazemojošam procesam jāiziet cauri vecākiem arī citās Latvijas pilsētās.
Pazemojošs tas ir tieši tamdēļ, ka jāskrien jau ar tumsu agrā rīta (varbūt pat nakts…) stundā, lai tiktu pašā rindas sākumā. Turklāt nav starpības – šī rinda ir «dzīvā» vai pieteikšanos būtu iespējams noformēt elektroniski, kā to var izdarīt, lai pieteiktu mazuli pirmsskolas izglītības iestādē. Vecākiem savā ziņā jāplēšas, lai viņu bērni tiktu mācīties populārākajās skolās, bet skolas šādi tiek sadalīti prestižajās un neprestižajās. Tas ir mazliet amorāli, ja cilvēki (gan bērni, gan skolotāji) savā ziņā valsts nespējīgās politikas dēļ tiek iedalīti divās grupās. Esam jau noguruši no neskaitāmajām (un arī nebeidzamajām) izglītības reformām, bet joprojām dzīvojam haosā. Tautas priekšstāvjiem un arī ierēdņiem beidzot vajadzētu nevis radīt kārtējo haosu un aizvainojumu gūzmu, bet gan nopietni padomāt – kurp mēs ejam un ko gribam sasniegt. Vai gribam mūžīgi neapmierinātus skolotājus un jauniešus vai tomēr augsti kvalitatīvu izglītības sistēmu, kas nevis štancētu standarta darba darītājus, bet gan radītu spriestspējīgus, panākumus sasniegt gribošus jaunus cilvēkus, kuriem būtu veselīgas ambīcijas un zināšanas tās realizēt. Taču arī pedagogiem šajā kontekstā beidzot jāsaprot – lai mainītu pasauli, vispirms jāmainās pašiem. Ja spēsim mainīties paši, tad arī «augšas» būs spiestas mainīties. Un tad vairs nebūs garu rindu vienā skolā un tukšu gaiteņu otrā. ◆
