Kā jau katram, arī man jaunu gadu gribas sākt ar «paldies» cilvēkiem, ar kuriem kopā būts vecajā 2015. gadā. Kad ģimenei, draugiem, kolēģiem svētkos tas jau ir pateikts, der pārdomāt, kam vēl esi labu vārdu, varbūt arī atvainošanos parādā. Un tādi cilvēki vismaz man vēl ir.
Aiznākamajā rītā pēc gadu mijas ieliku velosipēdu Auces autobusā un tālāk pa mazpilsētas Raiņa ielu (ak, šie vienādie ielu nosaukumi!) devos uz leišmali, lai novēlētu jaunā gada laimes rakstnieka un padomju laika sirdsapziņas cietumnieka Žaņa Skudras atraitnei Ritas kundzei, kas dzīvo Saldus novada Vadakstes pagasta Bileiķos. 2011. gadā Jelgavā iznāca Žaņa Skudras grāmata «No saviem vārdiem neatsakos». Kopš tā laika esam labi pazīstami.
Izbraucot cauri Vītiņiem, pie tāla meža koku galotnēm piepeši parādījās saule. Sals knieba, elpoju caur cimdu, tomēr sajūta bija pacilājoša. Skaidrs, ka man savos 56 gados dzīves rīts jau paliek arvien tālākās atmiņās. Taču jebkurā vecumā cilvēkam vajadzētu būt cerībām, projektiem, kam piederas tāds saullēkta vērojums. Jānovēl tikai, lai pietiek veselības, uzņēmības un gudrības iecerēto īstenot. Lai saullēkts ir arī mūsu Latvijai, Eiropas Savienībai, visai pasaulei! Protams, prognozes ir problemātiskas un cilvēks nedrīkst paļauties uz nereālām iedomām. Bet ilgoties pēc laimes, kas, dzejnieka Jāņa Poruka vārdiem sakot, pat necerēta nāk, taču drīkst.
Saistībā ar savu velobraucienu pievienoju arī tādu vēlējumu: «Lai mums ir siltas un sirsnīgas mājas, kur pēc tādām mazliet neprātīgām izdarībām atgriezties un sasildīties!»
Kolēģes vecmāmiņa esot teikusi, ka jaunā gadā sveikt var visu janvāri. Savukārt Rita Skudra atzina, ka aukstā rītā atnests sveiciens ir īpaši vērtīgs. ◆
