Pāra attiecībām nepieciešama attīstība, tāpēc tās nereti sastopas ar krīzēm.
«Vārds «krīze» cēlies no grieķu valodas. Tam ir plašs nozīmju spektrs, kas galvenokārt nozīmē lietu izšķiršanu, izlemšanu, izspriešanu. Latviešu valodā šim vārdam ir atšķirīgs definējums. Tas ir nozīmīgs brīdis, pagrieziena punkts, kas notikumu attīstību var iespaidot uz labu vai ļaunu,» ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks definē jēdzienu, kas ik pa laikam piemeklē gan individuālās, gan pāra attiecības. Kā krīzi pārvarēt, ir būtiska mācību stunda, kuras neapgūšana var izrādīties liktenīga.
Augšanas grūtības nav krīze
Arī attiecības ir lielums, kas pakļauts nemitīgai mainībai. Maināmies mēs paši, situācija ap mums, izpratne par lietām (arī par attiecībām). Iegūstam jaunu pieredzi un kaut kādā veidā to vajag sinhronizēt, turpina psihoterapeits.
«Pāru attiecībās ir trīs lielumi – es, tu un mēs. Katram ir sava individuālā attīstība. Šajā laikmetā svarīga ir sajūta, ka esi veiksmīgs. Tas nenozīmē nopelnīt miljonu, bet iegūt apziņu, ka tam, ko dari, redzi rezultātus. Taču jānotiek arī kopīgajai izaugsmei un enerģijas apmaiņai,» skaidro S.Ratnieks.
Krīzi viņš raksturo arī kā revolucionāru situāciju, kad cilvēks saprot – vecais vairs nestrādā, tāpēc to vairs nevar turpināt! «Ikviens pāris sastopas ar augšanas grūtībām, bet tādēļ vien nebūtu pareizi katras grūtības saukt par krīzi. Tā iestājas tad, kad nav risinājuma ilgāku laiku. Tāpēc man patīk doma par attiecību pašregulāciju, kad vērojam, kas notiek ar mums individuāli un mūsu attiecībām,» atzīst Sandis. Viņš piebilst, ka viena no pazīmēm, kas liecina par krīzes tuvošanos, ir aizvien augošā spriedze. Tā var arī nebūt radusies pašās attiecībās, bet ienesta no malas. «Var gadīties, ka cilvēks ir tik ļoti nodarbināts ar saviem iekšējiem procesiem, ka neredz, kas notiek apkārt, un viņam nav pat laika domāt par attiecībām. Līdz ar to pretējā pusē var augt neapmierinātība. Problēmas, ar ko saskaras pāri, ir līdzīgas, ja ne identiskas, bet katrs tās uztver individuāli. Tāpēc ir tādi, kam izdodas problēmas pārvarēt, tā iegūstot jaunu pieredzi, kas stiprina viņu attiecības. Bet daži šādās situācijās bēg vai uzbrūk, nespējot izturēt spriedzi,» viņš teic, norādot, ka krīzi vēl var mērīt strīdu biežumā un spējā vai nespējā tos atrisināt.
Komunikācijai jābūt atvērtai
Izaicinājumi prasa, lai starp vīrieti un sievieti būtu komunikācija, kuras rezultātā tiktu pieņemti atbilstoši lēmumi. Krīze iestājas un padziļinās, kad risinājuma nav ilgāku laiku. Lai to risinātu, abiem jāizdara piepūle – vispirms ir jāsaprot, kas tā par krīzi, un pēc tam jāspēj rast abām pusēm pieņemams risinājums, komunikācijas nozīmi uzsver S.Ratnieks.
«Pārim ir dažādi uzdevumi, kas abiem jāatrisina kopā. Piemēram, kopīgās dzīves telpas nodrošināšana un uzturēšana. Jautājums, kā pāris sadarbojas, ņemot vērā, ka cilvēki ir atšķirīgi. Primāri ir komunikācija. Veselīgās attiecībās tā ir atvērta. Spējam tolerēt, ka otram ir domas, kas nesakrīt ar manējām, un uzklausām tās. Tad var veidoties dialogs. Ja tā nav, cilvēki viens otru nav dzirdējuši, tas rada aizvainojumus un pārpratumus. Mēs mēdzam nenovērtēt, ka būšana kopā ir katra indivīda brīva izvēle. Kad cilvēki apprecas, viņi bieži raugās uz otru kā uz savu īpašumu, ko nekādos apstākļos nevar pazaudēt. Taču tas ir mānīgs priekšstats. Tāpēc būtu jāieklausās cilvēkā, kurus, kā paši apgalvojam, mīlam,» vērš uzmanību ģimenes psihoterapeits.
Viņš norāda, ka pāra attiecībās ļoti būtiski ne tikai saglabāt kontaktu, bet arī izturēties vienam pret otru ar cieņu un nepārkāpt robežas. To savukārt nosaka vērtības, kurās mēs dzīvojam. «Komunikācijas efektivitāte ir tajā, ka iemācāmies spēlēt saskaņā ar noteikumiem. Piemēram, sakām, ko domājam, cienām cits citu, spējam par kādām lietām vienoties un no tā neatkāpties. Tas ir labs pamats, uz kā būvēt. Nav liela jēga, ja tikai izbļaustāmies,» piebilst S.Ratnieks.
Pāriem var palīdzēt arī terapeits
«Pastāv uzskats, ka krīzes rodas piecu līdz septiņu gadu ciklā. Daļēji tam var piekrist, jo indivīds un arī pāris savā attīstībā iziet cauri noteiktiem dzīves posmiem, kur katrā jāatrisina savi attīstības uzdevumi. No otras puses, tā ir vienkāršota pieeja. Krīzes nerodas reizi piecos septiņos gados. Drīzāk šie gadi ir pietiekami ilgs laika periods, kurā attiecību pozitīvā vai negatīvā dinamika ir pamanāma. Jautājums par cēloņiem paliek atvērts. Krīze nerodas, tā kļūst pamanāma,» turpina psihoterapeits.
Viņš vēlreiz norāda, ka attiecībām nepieciešama attīstība un krīzes nav tikai attiecību drauds, bet to izaugsmes iespējas, jo atrisinātas tās pāri satuvina. Tāpēc sarunā ir jāmeklē risinājums. Ja pašiem neizdodas, var palīdzēt speciālists. «Tas, kas notiek terapijas sesijā, kļūst par modeli, kā vienam ar otru jārunā. Prasme, ko cilvēki var iemācīties. Ir daudz pāru, kas saredz, ka viņiem tas ir jādara, lai paliktu kopā. Palīdzība ir iespējama,» to meklēt iedrošina terapeits. ◆
