Neilgi pirms lielā sala iestāšanās kādā Jelgavas daudzstāvu māju pagalmā iedzīvotāju vērīgums un iniciatīva palīdzēja izglābt nāvei nolemtos ielas kaķus.
Īpašuma apsaimniekotāji, kā ierasts, ieradās kādā pagalmā, lai aizmūrētu nama pagraba logus, pa kuriem bieži vien pagrabā iekļūst kaķi, tur mitinoties un nokārtojot savas dabiskās vajadzības. Darbinieki veikuši īpašuma apkopšanas darbus, lai siltinātu pagrabus un aizsargātu tos no neaicināto iemītnieku iekļūšanas. Iedzīvotāji stāsta, ka vīri ne vienu vien stundu veikuši darba uzdevumu. Savukārt trauksme sākās dažas dienas vēlāk, un pirmie, kas sauca pēc palīdzības, bija pagalma bērni.
Iemūrē dzīvus
Raudoši un trauksmaini bērni vērsās pie vecākiem, jo pagrabu tuvumā bija pamanījuši kaķēnus – drebošus, kalsnus un ļoti vārgus. Izrādījās, ka, aizmūrējot logus, pagrabā tika iesprostoti arī tā iemītnieki bez jebkādas iespējas izkļūt ārā. Uztraukumu mājas vecākajam izteica arī pastāvīgās pagalma kaķu aprūpētājas – viņu barotie minkas bija pazuduši. Nama iedzīvotāji apspriedē nolēmuši, ka dzīvnieki ir steidzami jāglābj. Mājas vecākā klātbūtnē pagrabi tika atslēgti un izglābti visi tajos iesprostotie kaķi.
Attieksme pret ielas kaķiem ir ļoti dažāda. Daži iedzīvotāji ir žēlsirdīgi un piebaro bezpajumtniekus, tomēr daudzi paliek neitrāli – kaķu ir žēl, bet tos aprūpēt nav vēlmes vai iespējas. Pretējā viedokļa pārstāvji ir neiežēlināmi dzīvokļu īpašnieki, kurus kaitina ar kaķu urīnu apslacītie un smakojošie māju stūri un kāpņu telpas, netīro ķepu nospiedumi uz tikko nomazgātām automašīnām un slimi, novārguši un sakropļoti dzīvnieki, kuri klaiņo un pārnēsā slimības un blusas.
Biedrības «Minku SOS» vadītāja Monika Savdona stāsta, ka visbiežāk nākas sastapties tieši ar cilvēku cietsirdību, vienaldzību un aizspriedumiem. «Iedzīvotāju attieksme ir ārkārtīgi negatīva, ļoti reti iespējams sastapt tiešām saprotošus cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt klaiņojošajiem dzīvniekiem. Daudz biežāk nākas cīnīties ar aizspriedumiem un skaidrot šķietami elementāras lietas. Kaķus mūsu pagalmos jau nav atveduši citplanētieši, mēs paši tos esam pieradinājuši, un arī viņi katru dienu grib ēst. Tas ir vienkārši jāpieņem un jāsaprot,» tā M.Savdona.
Pretēju ainu redz LLU Veterinārās klīnikas darbiniece. Viņas ikdienas novērojumi liecina, ka vairums cilvēku tomēr ir izpalīdzīgi, labsirdīgi un saprotoši. «Vairāk rudenī un pavasarī, ziemas mēnešos ne tik aktīvi, klīnikā masveidā tiek nogādāti ielas kaķi. Parasti ar traumām vai vīrusiem, kas parādās nevakcinētiem dzīvniekiem. Bieži vien nevienaldzīgie ir tie, kuriem pašiem mājās ir dzīvnieki. Protams, ne katrs vēlas un spēj samaksāt par ielas dzīvnieka ārstēšanu, bet šādos gadījumos mēs novērtējam attieksmi un, cik vien iespējams, cenšamies piemērot atlaides,» atklāj veterinārārste.
Pirmās palīdzības ābece
Dzīvnieku aprūpes speciālisti arī atgādina nepieciešamos pasākumus, kas jāveic, lai sniegtu palīdzību iesprostotiem vai apsalušiem kaķiem. Pirmkārt, tāpat kā cilvēkiem, pirmās nepieciešamības produkts ir ūdens. Ņemot vērā laikapstākļus, to ieteicams dot siltu. Otrkārt, ja kaķis ir vārgs un ilgāku laiku nav ēdis, ieteicama ir arī silta barība. Ziemas mēnešos vajadzētu atteikties no sausās barības. Tālākā rīcība ir dzīvnieka novērošana – ja divu dienu laikā kaķis nav atkopies, joprojām ir vārgs, jāziņo attiecīgajiem dienestiem vai pašiem tas jānogādā uz veterināro klīniku. LLU Veterinārās klīnikas speciālisti, ārstējot ielas kaķus, bieži vien piedāvā tos arī sterilizēt. Tas nākotnē ne tikai mazinās klaidonīšu iespēju radīt daudz pēcnācēju, bet arī aizsargās kaķus no infekcijām un vīrusiem. Tā kā pakalpojuma cena nav maza – 50 eiro –, fakultāte piedāvā uz pusi lētāku procedūru. Atšķirība ir tā, ka sterilizāciju ārsta klātbūtnē veiks studenti praktikanti.
