Sarunai ar Kārli Vērdiņu, vienu no mūsdienu aktīvās dzejas paaudzes redzamākajiem pārstāvjiem, turklāt vēl Jelgavas 4. vidusskolas absolventu, iemeslu būs gana vienmēr, tāpēc arī viņa vārds «Ziņās» nav pārāk rets viesis. Ja jāmin šīs sarunas aktuālais iegansts, tad tas ir Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas «Kilograms kultūras» ziemas balsojums, kas ilgs līdz 16. janvāra pusnaktij – kategorijā «Literatūra» viens no nominantiem ir K.Vērdiņš ar savu apgādā «Neputns» izdoto jaunāko dzejoļu krājumu «Pieaugušie». Nobalsot iespējams reizi dienā kādā no sabiedrisko mediju portāliem, arī mūsu zz.lv (sk. materiālu «Kilograms kultūras – daudz vai maz?» sadaļā «Kultūra un izklaide»).
– Varbūt, izlasījis šo sarunu, kāds no taviem cienītājiem nolems balsot par tevi sīvajā sāncensībā ar diviem citiem nominantiem – Noras Ikstenas romānu «Mātes piens» vai Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājumu «Post Factum».
Tas ir lasītāju balsojums, un dzeja parasti nav tik populāra kā proza. Noras Ikstenas «Mātes piens» ir ieguvis lielu lasītāju atzinību, un es paredzu, ka Nora ar savu romānu izgriezīs pogas mums ar Jāni Rokpelni, un tas būtu tikai normāli. Lai gan es nevaru sūdzēties, mana grāmata «Pieaugušie» ir izpārdota – 1000 eksemplāru dažu mēnešu laikā, un apgāds «Neputns» apsver iespēju drukāt vēl.
– Pirms ķeramies pie daiļajām mākslām, gribu noskaidrot vēl kādu jautājumu. «Vikipēdijā» rakstīto, ka esi dzimis Rīgā, bet mācījies un pabeidzis Jelgavas 4. vidusskolu, apstiprina arī citi avoti. Arī tagad esi rīdzinieks. Kā tev gadījās tāds Jelgavas periods?
Manas mātes ģimene padomju laikā uzcēla māju Jelgavā, un, kad es biju pavisam mazs, tika izlemts pārcelties uz pilsētu pie Lielupes, kur abi ar jaunāko brāli arī izaugām, mācīdamies 4. vidusskolā. Bet mana brāļa vārdu var nemeklēt dzejnieku, rakstnieku un cita veida mākslas darbinieku sarakstos – Jānis ir daudz praktiskāk orientēts cilvēks.
Manā literāta karjerā liela daļa vainas jāuzņemas Latvijas mūziķu aprindās labi pazīstamajai Līgai Celmai, par gadu vecākajai skolas biedrenei, kura palūdza uzrakstīt tekstu savām žetonu vakaram veltītajām dziesmām. Labi atceros – tas bija 1996. gads, un man tad bija sešpadsmit. Izdevās, manuprāt, jaukas dziesmiņas, kuras toreiz dziedāja skolas koris.
– Sadarbība noteikti jāuzskata par izdevušos, jo dziesmas nemaz nepalika debijai raksturīgo viendienīšu skaitā – «Ziedu impresijas» skanēja arī mazliet vairāk nekā pirms gada Līgas mammas, skolotājas un diriģentes Lienas Celmas, jubilejas koncertā. Savukārt pagājušā gada maijā Zemgales Olimpiskajā centrā dižkoncerta «Latvieša dziesma Jelgavas vārtos» īpašais pirmatskaņojums bija Līgas Celmas-Kursītes un Kārļa Vērdiņa «Mītavas teika» kopkorim un simfoniskajam orķestrim.
Vai tas ir sasniegums, rādīs laiks. Protams, priecāšos, ja arī pēc 20 gadiem to vēl kāds dziedās. Tāpat kā sadarbībā ar citiem komponistiem radītos darbus, kas tapuši dažādi. Līga raksta mūziku gataviem tekstiem, kamēr, piemēram, Kārlis Lācis un Intars Busulis sūta tā saucamās «ribas», respektīvi, iedungotas melodijas, kurām man jāpieraksta to raksturam un komponista vēlmēm atbilstoši vārdi.
Ar maniem tekstiem komponē arī grupas «Sigma» puiši, trīs no dziesmām iekļautas audiodiskā, kas papildināja krājumu «Pieaugušie». Man simpatizē, ka šie puiši pierāda – skanīgas dziesmas var tapt arī no pirmajā brīdī šķietami neizdziedamiem (ne tikai maniem, arī citu latviešu autoru) tekstiem.
– Atgriežoties pie dzejas, ko gan, kā pats saki, lasa samērā maz cilvēku, tev tomēr salīdzinoši nav iemesla sūkstīties, ka esi nevienam nevajadzīgs dzejdaris.
Es šajā ziņā varu justies gandarīts, jo jūtu, ka manus dzejoļus arī kāds lasa. Pie manis ir nākuši cilvēki ar ļoti sirsnīgiem vārdiem par grāmatu «Pieaugušie». Lasītāju atsaucību esmu jutis, jau sākot no pašas pirmās grāmatas «Ledlauži», kas nāca klajā 2001. gadā, kad biju vēl pavisam jauns un zaļš iesācējs, kas devās no Jelgavas uz Rīgu studēt, un rakstīju savus pirmos dzejoļus. Savādā kārtā cilvēki tos pamanīja un novērtēja.
– Tomēr pirms pāris mēnešiem tu kādā intervijā «Kultūras Dienai» esi teicis, ka «dzejas kontekstā par bestselleru tiek uzskatīta grāmata, kuru nopērk divi tūkstoši, pat tūkstotis cilvēku», un tā esot gan Latvijā, gan Horvātijā, gan Polijā – jebkurā valstī neatkarīgi no tās lieluma. Vai tiešām, lai daudzi cilvēki interesētos par dzeju, jādzīvo attīstīta vai vēl neattīstīta sociālisma laikmetā? Nepiekrītu tiem, kas sava talanta neesamību attaisno, apgalvojot, ka dzejas grāmatu tūkstošos skaitāmās tirāžas toreiz tika uzpūstas mākslīgi.
Es arī nedomāju, ka mākslīgi. Vienkārši dzejai un vispār literatūrai (tāpat kā visai mākslai) ir citas funkcijas totalitārā valstī un citas – demokrātiskā. Ja jums par kaut ko sāp sirds totalitārā iekārtā, ir ļoti maz iespēju par to kādam pastāstīt. Tad nāk dzejnieks ar saviem zemtekstiem, dumpīgajiem, aizšifrētajiem vēstījumiem. Cilvēki tos lasa un jūt, ka ir vēl kāds, kas domā tāpat kā viņš, tikai labāk prot to izteikt vārdos. Turpretī demokrātiskā valstī tāda Ezopa valoda nav vajadzīga, jo katrs var savu nepatiku izteikt daudz vienkāršāk – avīzē, interneta blogā – vai galu galā nodibināt biedrību, partiju vai interešu grupu. Un nevajag šifrēt kaut kādus dzejoļus.
– Tad jau iznāk, ka dzejniekam savā ziņā labāk dzīvot totalitārisma laikmetā?
To es neteicu. Protams, ka Ziedoņa vai Vācieša fenomens varēja uzplaukt tieši totalitārā valstī, kad viņi bija ventilis, caur kuru tika nolaists tvaiks. Arī viņiem neklājās viegli, tam pašam Ojāram Vācietim nācās pārdzīvot piecu vai sešu gadu publicēšanās aizliegumu. Daudzi dzejoļi tā arī netika publicēti, par citiem tika saņemti kompartijas Centrālkomitejas rājieni.
Totalitārā valstī cietēji ir visi – gan tie, kas sabiedrības apakšā, gan tie, kas augšā. Bērnība ir bērnība, un es esmu laimīgs par šo oktobrēna pieredzi, kas iemūžināta mūsu klases fotogrāfijā uz grāmatas «Pieaugušie» vāka, tomēr es absolūti nejūtu nostalģiju pēc padomju laika un nevēlētos tādā turpināt dzīvot.
– Esmu gājis skolā drūmākajos Brežņeva stagnācijas gados un atceros, kas notika, kad grāmatnīcā blakus Jelgavas 2. vidusskolai parādījās kāds jauns Vācietis, Ziedonis vai Čaklais. Nelaimīgais, kas tajā dienā savas kapeiciņas bija paspējis noēst bulciņās, tās aizņēmās no literatūras skolotājas un skrēja pēc dzejas, jo nākamajā starpbrīdī grāmata jau būtu izpirkta. Un es nebiju nekāds īpaši kulturālais izņēmums.
Padomju laikos no visām mākslām tika pieprasīts liels demokrātiskums. Varbūt varēja pastāvēt kāds īpaši izcils izpildītājmākslinieks, bet kopumā sistēma pieprasīja no māksliniekiem būt saprotamiem un uzrunāt plašu cilvēku loku. Mūsdienās tas ir citādi, māksla tiek orientēta uz profesionāļiem, tā drīkst būt arī elitāra. Vari izvēlēties starp šlāgerfestivālu un latviešu jaunās mūzikas koncertu, kur tiks izmantotas tādas tehnikas, kas lielai daļai publikas nepatiks.
– Man gan šķiet, ka daudz kas bija un ir atkarīgs no tās pašas literatūras (mūzikas, mākslas) skolotājas.
Bet, par skolotājām runājot, gribu dzirdēt tavas domas par nu jau pārāk tiražēto stāstu par kādas pedagoģes cīņu ar Agneses Krivades netikumīgās dzejas noliedzējiem. Vai Agneses Krivades «Svētīgi» un tam līdzīgie dzejoļi tomēr nav ļoti pašmērķīgi? Uz sētas uzrakstīt rupju vārdu jau māk katrs, bet «es, lūk, rakstu īstu dzeju – dzejā tieši tāpat kā dzīvē» vai otrādi.
Uzskatu, ka «Svētīgi» ir viens no Agneses spēcīgākajiem dzejoļiem. Arī manos dzejoļos gadās pa rupjam vārdam. Ja vien tas tekstam ir nepieciešams, dzejolī drīkst būt jebkurš vārds, sākot ar fizikas jēdzieniem un beidzot ar rupjiem krievu lamuvārdiem. Jautājums vairāk ir par to, kāpēc un cik daudz par šā dzejoļa analīzi literatūras stundā tagad skolotājai jābaidās no direktora, Izglītības ministrijas ierēdņa un citiem «tikumības sargiem».
– Šķiet, būsim ieinteresējuši lasītājus sameklēt un izlasīt šo dzejoli arī pagaidām to nepaguvušos.
Vajag tikai vairāk mēģināt saredzēt, un kopskats arī mūsdienu dzejai, par spīti manai paaudzei piemītošajai nostalģijai, izskatās itin cerīgs. Tu redzi spēcīgu savas un jaunākas paaudzes dzejnieku plejādi?
Redzu un ar lielu interesi lasu Ingas Gailes, Annas Auziņas, Marta Pujāta, Arvja Vigula, Arta Ostupa, Māra Salēja, Ingmāras Balodes, tās pašas Agneses Krivades dzejoļus. Ingas Gailes «Migla», ja nemaldos, tika atzīta par gada lasītāko grāmatu bibliotēkās, bet Ineses Zanderes (kas jau vairāk pieskaitāma «Ziņu» korespondenta paaudzei – red.) «Putna miegā» pazuda no veikalu plauktiem mēneša laikā.
