Katram ir vajadzīgs kāds vaļasprieks – tā reiz teica viens paziņa. Nekā ģeniāla jau šajā domugraudā nav, taču apgalvot, ka tā nebūtu patiesība, arī nevar.
Dzīve, kura sastāv tikai no pienākumiem, ir garlaicīga. Nepazīstu nevienu cilvēku, kurš, trešdaļu diennakts vai pat vēl vairāk pavadījis darbā, vakarā pārrastos mājās, paēstu vakariņas un, ar televizora pulti iekritis dīvānā, par sevi varētu teikt – tā tik ir dzīve! Ja arī kāds apgalvotu pretējo, manuprāt, viņš melotu. Pirmkārt jau melotu pats sev. Ja dzīve sastāv no monotonām darbībām un visas dienas ir vienādas kā drēbnieka darbnīcā vairumtirdzniecībai pašūti uzvalki, tas ātri var apnikt. Neapmierinātība ar savu dzīvi pārvēršas sliktā garastāvoklī, kas agri vai vēlu nāk uz āru. Tad sāk nepatikt darbs, nekas vairs nevedas no rokas, sāk kaitināt kolēģi un viss apkārt notiekošais. Pēdējais brīdis, lai pārvarētu slinkumu, mestu pie malas aizbildinājumus un vaļas brīžus aizpildītu ar kādu prieku.
Tā pa īstam ar kaut ko aizraujoties, vaļasprieks patiesībā vairs neatbilst savam nosaukumam. Tas kļūst par otro darbu, kuram tiek veltītas stundas. Lasīšana, ceļošana, dziedāšana, dejošana, sports vai tapošana – mazmazītiņa daļa no tā, ar ko cilvēki aizpilda savas brīvās stundas. Ikviena aizraušanās, kas sagādā gandarījumu un pozitīvas emocijas, ir zelta vērta. Turklāt dod iedvesmu strādāt, iemāca plānot laiku, bagātina personību un, lai cik banāli tas arī neskanētu, paplašina redzesloku. Tā ir iespēja satikt domubiedrus, no kuriem daudzi patiešām var kļūt par īstiem draugiem – piemēru netrūkst. Svarīgi bērnus jau skolas laikā mudināt apmeklēt interešu izglītības pulciņus un ļaut viņiem pamēģināt to, ko pašiem gribas. Jau pieaugušam ķerties pie klavierspēles apguves vai mācīties spēlēt basketbolu ir krietni sarežģītāk, un arī piedāvāto iespēju mazāk. Izdzīvots sapnis jebkurā gadījumā ir vērtīgāks par to, kam apcirpti spārni un kas noglabāts atvilktnē ar uzrakstu «Nebija lemts».
