«Pēc ziemas brīvdienām pirmdien pirms astoņiem rītā ienāku pa skolas durvīm, un pretī stāv orķestris. Stāv mana ceturtā klase savos «svētku» sporta tērpos un aplaudē,» atceroties sirsnīgo pārsteiguma brīdi, 4. vidusskolas sporta skolotājai Nataļjai Gorškovai, kas 2015. gadā atzīta par labāko sporta pedagoģi ne vien Jelgavā, bet visā Latvijā, acīs vienlaikus smaids un asaras. «Šāda mirkļa dēļ vien bija vērts piedalīties konkursā,» atzīst laureāte, bet mūsu tālākajā sarunā atklājas, ka profesionāla gandarījuma piepildīta var būt arī visparastākā ikdiena – sporta zālē, stadionā, garākā skriešanas maršrutā vai šļūcot kopā ar bērniem no sniegota kalna.
– Kā jaunībā var zināt, ka tieši šis darbs būs īstais un dāvās prieku, jautāju Nataļjai, un viņa spriež, ka savā ziņā izšķiroša bijusi pašas aizraušanās ar sportu, bet ne tikai.
Septiņus gadus nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Mācījos Jelgavas 7. vidusskolā, kur mums bija ļoti labs sporta skolotājs – Jevgeņijs Gordins. Taču pēc skolas beigšanas vēl īsti nezināju, ko darīt tālāk, un nolēmu vasarā pastrādāt bērnudārzā. Bet tur, izrādījās, pietika ar nedēļu, lai saprastu, – gribu strādāt ar mazajiem. Iestājos Rīgas 2. pedagoģiskajā skolā un kļuvu par fizkultūras pasniedzēju. Vēlāk neklātienē izskolojos arī par sākumskolas skolotāju Daugavpils Universitātē. Pirmā darbavieta bija toreizējā Jelgavas 1. sākumskola, pēc tam dažādu reorganizāciju gaitā 1., 2. pamatskola, kur, kamēr meita bija maza, ņēmu pusslodzi. Līdz 2005. gadā piedāvāja pamēģināt 4. vidusskolā. Sāku jaunākajās klasēs toreiz vēl mazajā skolas ēkā, tagad jau esam «lielajā», kur vadu sporta stundas arī 5.–9. klašu meitenēm.
– Jūsu vārds manīts arī starp skriešanas treneriem.
Tas ir brīvprātīgais darbs – vadu koptreniņus pieaugušajiem. Jauna pieredze, man patīk. Dalībniekos pārsvarā ir iesācēji, cilvēki, kas grib uzlabot savu fizisko sagatavotību, bet dažkārt iesaistās arī bērni. Mācāmies, kā pareizi skriet, kā iesildīties, kā atsildīties. Atsaucība pamazām ir augusi. Sākām ar gatavošanos pirmajam Jelgavas nakts pusmaratonam, kārtējais treniņposms startēs pavasarī, bet ir grupiņa cilvēku, kas, ja vien laikapstākļi atļauj, pēc tradīcijas pulcējas desmitos Pasta salā ik sestdienas rītu.
– Aizvadītajā mācību gadā jūsu skolas 3.c bija pirmā Jelgavā, kas iesaistījās Latvijas Olimpiskās komitejas projektā «Sporto visa klase». Piecas sporta stundas nedēļā – cik tas skolēna veselībai un attīstībai vērtīgi? Vai atceraties, cik pašai šo stundu bija skolā?
Man arī bija, kā tagad standartā, – divas. Vidusskolā trīs. Ja katru dienu vēl treniņi, ar to pietika, bet pārējiem – noteikti par maz. Sevišķi mazajiem, kam gribas kustēties, skriet. Projekts «Sporto visa klase» ļauj nodrošināt vēl trīs fakultatīvas nodarbības, un pēc pirmā gada jau redzam salīdzinoši lielu progresu ne vien fiziskajā, bet arī skolēnu vispārējā attīstībā un veselības nostiprināšanā, kas arī ir projekta mērķis. Starpbrīžos uzspēlēt tautas bumbu, pēc stundām apmeklēt slidošanas, basketbola, hokeja vai futbola treniņus, – uz sportiskām aktivitātēm lielākā daļa vairs nav skubināmi. Šodien, piemēram, sporta stundā braucām ar ragaviņām un šļūcām no kalna. Inventārs gan bija jāņem līdzi pašiem, bet uzrakstījām e-klasē vecākiem, un viss notika.
– Vecāku atsaucībai saistībā ar sportu, jādomā, nav maza loma.
Vecāki, protams, ir galvenie un svarīgākie. Arī iesaistoties projektā, bija vajadzīga viņu rakstiska piekrišana, un neviens to neatteica. Ar bērniem esam skrējuši piecus kilometrus pusmaratona distancē, piedalījušies Miera skrējienā, labdarības skrējienā «Nes cerību» un citos pasākumos – tas viss iespējams tikai ar vecāku atbalstu.
– Un pašas skolotājas piemēru?
Skolotāja piemērs arī ļoti svarīgs. Tā šodien viņi man prasa: vai jūs arī brauksiet no kalna? Sēdos uz «ābolīša» un šļūcu. Ik pa brīžam tieku iztaujāta arī par jaunām idejām: kur mēs vēl varētu piedalīties? Pamatskolas meitenēm ir interesantāk skriet ar skolotāju bariņā – turu tempu, mācu pareizi elpot, parunājam, paklausāmies mūziku. Protams, astoņas stundas pēc kārtas noskriet nevar, saplānojam vienudien ar vienu klasi, citudien ar citu.
– Visu darba mūžu varbūt arī tā nevar? Kā vērtējat runas par iespējamo izdienas pensiju sporta skolotājiem?
Neesmu par to domājusi. Vai 60 gados var tik aktīvi vadīt stundas? Nezinu. Pašai patlaban šķiet, ka palieku arvien aktīvāka.
– Pēdējais no pieņemtajiem izaicinājumiem varētu būt pieteikšanās Izglītības un zinātnes ministrijas izsludinātajā Gada sporta skolotāja konkursā? Kas uz to pamudināja?
Organizatoriskais pamudinājums nāca no Sporta servisa centra, bet pašas iekšējais – no pagājušā gada laureātu godināšanas ceremonijas, kur biju uzaicināta kā LOK projekta dalībniece. Tik lieliski bija redzēt skolotājus sēžam kopā ar slaveniem sportistiem, ka nodomāju – es arī tā gribētu! Arī vīrs teica – tev jāpiedalās. Skola uzrakstīja pieteikumu, 11. klases skolēni Agris Andersons un Mārtiņš Tomsons uzņēma nolikumā paredzēto sporta stundas video, par ko viņiem liels paldies. Tas bija novembrī, ar 4.c sportojām ārā, varbūt arī šis faktors iespaidoja vērtētājus.
– Līdz ar titulu nopelnījāt 500 eiro skolas sporta inventāram. Cik tas labai stundas norisei ir nozīmīgs?
Ļoti, jo stundām vajag dažādību. Katrā nodarbībā noder kas savs, bet reizi mēnesī praktizējam, ka bērni var ņemt to, kas pašiem vairāk patīk. Cits izvēlas «lecambumbu», cits grib futbolbumbu pažonglēt, cits tiek pie badmintona… Jāatzīst, ka inventāra ziņā kopīgiem spēkiem kļūstam arvien bagātāki – skola nopērk, es nopelnīju, Ziemassvētku karavāna atveda, tagad vecāki iesaistījušies «Maksimas» rīkotajā akcijā, un jau prātojam, ka par nopelnītajiem līdzekļiem varētu iegādāties galda tenisa komplektu. Skolas pluss neapšaubāmi ir arī iespēja sporta stundām izmantot līdzās esošo Zemgales Olimpiskā centra bāzi.
– «Visa klase» šogad sporto nu jau arī 3.c. Ko jaunu projekts ienes sporta skolotājas dzīvē?
Ar laiku tas kļūst man sirdij arvien tuvāks, un savu 4.c jau gribu nākamgad ņemt audzināšanā – vairs nevaru bez viņiem. Manuprāt, pareizi, ka projekts sākas 3. un ilgst līdz 6. klasei, bērniem kļūstot arvien saprotošākiem un apzinīgākiem. «Ceturtajiem» jau ir tik daudz jautājumu par sportu, olimpisko kustību. Vēroju, kā domubiedru darbošanās bērnus saliedē un rosina. Projekta pirmā gada finālam kopīgi gatavojām priekšnesumu, un bija prieks redzēt, ka ne tikai mūzikas novirziena klase ko tādu spēj. Uzlabojas sekmes mācībās, bet esam sapratuši arī, ka palikām ceturtajā vietā, jo citi bērni citās skolās mācās vēl labāk. Aprīlī Daugavpilī būs tautas bumbas sacensības, uz kurām varēs tikt ar atbilstošu sekmju izrakstu. Arī tas ir stimuls.
