2014. gada jūnija sākumā rakstīju savu pirmo redakcijas sleju «Zemgales Ziņās» – toreiz bija karsta vasaras diena. Savukārt šodien, sniegotā janvāra otrdienā, lasāt manu pēdējo sveicienu šajā slejā, jo «Ziņu» galvenā redaktora amatā mani nomaina kolēģe Agnese Leiburga.
Laiks «Ziņu» redaktora amatā bija piesātināts un ļoti raibs, vienlaikus ārkārtīgi interesants un pozitīvu emociju piesātināts. Galvenā atziņa, ar kuru atstāju savu posteni, – reģionos dzīvo un strādā ļoti pozitīvi un gudri cilvēki. Ar savu viedokli, ar savām prasībām, ar savu stingru skatījumu uz dzīvi un lielu pozitīvismu un entuziasmu sirdī. Šo pārliecību manī nostiprinājuši Jūsu zvani un vēstules, kurās paužat gan atzinīgus vārdus par labi paveiktu darbu, gan arī neturat sevī kritiku, bet skaidri pasakāt, ja esam ko «nošāvuši» greizi. Īstajā laikā pateikts paldies par labi padarītu darbu sniedz gandarījuma sajūtu, bet kritika – ja to uztver veselīgi – ļauj apzināt kļūdas un nepieļaut tās turpmāk.
Man bijusi laime šeit iepazīt cilvēkus, kuri ir atstājuši savus nospiedumus manā dzīves ceļā, kas šodien aizplūst citā virzienā, jo katram notikumam mūsu dzīvēs ir savs iemesls un savs termiņš. Negribu tagad censties definēt, vai šis laiks «Ziņās» bija ļoti garš vai ļoti īss. Tas bija tieši tik ilgs, cik bija nepieciešams iegūt jaunas zināšanas un prasmes, lai no saviem kolēģiem iemācītos tās iemaņas, kuru man līdz šim bija pietrūcis.
Manuprāt, Jūs esat lieli veiksminieki, jo «Ziņas» veido cilvēki, kas katrs ir liela personība, bet kopā veido komandu, kura spēj noturēt kuģi stabili un virzienā taisni uz priekšu. Viņi katrs savā jomā ir talantīgi un lasītāju pozitīvi novērtēti. Tieši tādēļ Jūs gaidāt katru jauno «Ziņu» numuru, lai uzzinātu svarīgākos notikumus mūspusē tieši no pirmavotiem.
Viena no manām mīļākajām dziesmām ir Ivo Fomina un Guntara Rača radītā «Nekas jau nebeidzas», kurā ir vārdi: «Nekas jau nebeidzas/Vēl nāks jaunas cerības/Tā tava spītība/Tevi uzvedīs kalnā.»
Nekas arī nebeidzas. «Ziņas» turpina savu virzību. Arī es dodos tālāk.
