Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus laika posmā no 2015. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim, neatkarīgo ekspertu darba grupa Vilhelma Purvīša balvai, kas tiks pasniegta 2017. gada februārī, nominējusi trīs autorus: Arturu Bērziņu, Kristu Dzudzilo un Maiju Kurševu.
Protams, ievērību pelnījuši visi trīs, bet M.Kurševa «Ziņu» lasītājus varētu saistīt arī kā mūsu novadniece, kas savulaik beigusi Jelgavas 1. ģimnāziju. «Esmu mācījusies astoņās skolās. Ceturtā ir Lielplatones pamatskola. Piektā – Jelgavas internātskola bērniem ar pasūdīgu skeletu. Bet, nu nekas, vairāk par gadu mani tur nenoturēja. Amatniekos iemācījos amatu un vēl citas lietas. Labi ka iestājos Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tagad dzīvoju Mežaparkā, kā jau normālam māksliniekam pieklājas, un strādāju Mākslas akadēmijā – mācu grafikas nodaļā sietspiedi un vizuālās komunikācijas nodaļā ilustrāciju,» savā mājas lapā māksliniece ir visai nesaudzīgi atklāta gan pret sevi, gan lasītāju.
Pēc šāda pašraksturojuma nav tik viegli noticēt, ka Maija ir dziedātāja Jāņa Kurševa māsa, bet ļoti iespējams, ka šāds nedaudz konfrontējoši neatkarīgs stils tiek veidots apzināti. Diemžēl «Ziņām» neizdevās ar Maiju tikties klātienē, jo Purvīša balvas nominante pašlaik atrodas ārpus Latvijas robežām, bet norunājām, ka tuvāka iepazīšanās būtu lietderīga arī laikraksta lasītājiem, jo M.Kurševa kā «nedaudz padzīvojusi Berlīnē un pirms Mežaparka īrējusi darbnīcu Andrejsalā» nav saistīta ar Jelgavas Mākslinieku biedrību un tās gadiem aprobētajām tradīcijām.
M.Kurševu nākamajai Purvīša balvai neatkarīgo ekspertu darba grupa izvirzījusi par darbu «Dzīvesprieks» izstādē «Lielāks miers, mazāks miers» Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (07.10.–15.11.2015).
«Kustīga attēla siena, kuras priekšā vēl citi kustīgi un statiski attēli. Realitātes fragmenti un formu spēles, kuru kustība nekur tā arī nevirzās. It kā kaut kas vispārīgs, abstrakts vai, tieši otrādi, detalizēts, pārāk konkrēts. Pārstāstīt (pat prātā), kas tieši tas ir, šķiet vai nu neiespējami, vai muļķīgi. Vai paskaidrot racionāli, ko redzamais nozīmē, – vēl nejēdzīgāk. Tomēr par spīti vai, tieši otrādi, šīs nenotveramības dēļ dotais darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo «kaut ko» formulēt izpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli. Droši vien tāpēc, ka tik personīgs, tas spēj pietuvināti norezonēt arī manī kā skatītājā,» tā nomināciju pamato mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
V.Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu «Solitude». Par otrās laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi «Varbūt». Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi «Zemes darbi». Ceturtā 2015. gadā piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi «Netaisnība».
