Pieminot 1991. gada janvāra barikādes, gandrīz visu mēnesi Latvijā notiek atceres pasākumi. Otrdien Jelgavas muzejā, bet vakar Ozolnieku tautas namā atmiņās dalījās Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Sirsnīgi pasākumi notiek arī skolās.
Tradicionāli jau gadus divdesmit 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas rītā kopā pulcējas Spīdolas ģimnāzijas kolektīvs. Skolotājas Gunita Smiltāne un Lita Vēvere stāsta – atgādinot par šo notikumu, skolēni izgatavojuši un skolā izkāruši plakātus «Medicīniskās palīdzības punkts», «Augstākā Padome», «Telegrāfs», «Pasts», kas liek atcerēties objektus, kam barikāžu laikā bija pievērsta īpaša uzmanība.
Skatuves vietā smagais auto
Atceres pasākums pie ugunskura notika izšķūrētajā skolas pagalmā. Par skatuvi kalpoja barikāžu dalībnieka, tagad individuālā uzņēmēja Venta Konstanta automašīnas kravas platforma. Uz tās bija uzkāpuši ciemos atnākušie barikāžu dalībnieki, tostarp pilsētas mērs Andris Rāviņš. Tolaik, būdams Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs, viņš organizēja lauksaimniecības tehnikas, pārtikas un malkas nosūtīšanu uz barikādēm, kā arī Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības lietām. Krīzes situācijā, kad bruka padomju impērija un atjaunojās Baltijas valstis, trūka pārtikas, medikamentu, arī degvielas. «Pasaule ir nemierīga, daudz karsto punktu. Es vēlu, lai Latvijā būtu miers,» noslēgumā teica A.Rāviņš.
Savukārt barikāžu laika Spīdolas ģimnāzijas direktors un Augstākās Padomes deputāts Andris Tomašūns pateicās skolai, kas krīzes situācijā iztika bez viņa klātbūtnes. Stāstot par 1991. gada notikumu gaisotni, A.Tomašūns atzina, ka viņam tolaik kļuva skaidrs – Latvijas tauta ir vienota savā gribā dzīvot atjaunotā savu valstī.
Direktors neaizliedza braukt uz barikādēm
Skolas direktora vietniece Elīna Apsīte izstāstīja savu pusaudzes barikāžu stāstu. «Ko tajā laikā darīja 16 gadu veci puikas un meitenes? Gāja uz skolu? Sēdēja mājās? Nē, mēs klasē nolēmām braukt uz barikādēm. Direktors Elmārs Sakne teica, ka nevar mūs atlaist, taču nevar arī aizliegt braukt. Atceros, ka Doma laukumā valdīja liela pacilātība un prieks! Mainījās populārās grupas, cilvēki visu laiku dziedāja. Sajūta bija tāda, ka mēs tūlīt pacelsimies gaisā un notiks kaut kas ļoti labs. Beidzot kaut kas ir sakustējies! Tādas sajūtas bija mums,16 gadu veciem jauniešiem, kam jūra ir līdz ceļiem,» sacīja E.Apsīte.
Pēc pasākuma ievada skolas pagalmā «spīdolieši» devās uz klasēm, kur ar viņiem tikās vairāki barikāžu dalībnieki, kas ir arī skolēnu vecāki.
Bērnībā gribēja būt Lāčplēsis
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur arī notika 1991. gada barikāžu laika 25. gadskārtas atcerei veltīts pasākums, galvenais runātājs bija Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, tolaik Latvijas Republikas Augstākas Padomes priekšsēdētāja vietnieks D.Īvāns.
Pusotru stundu garās uzstāšanās sākumā viņš atzinās, ka tā šajā dienā ir jau trešā tikšanās un par barikādēm viņš publiski runā vairāk nekā divus mēnešus. Runātājs uzsvēra, ka toreizējā cīņa bija nevardarbīga, tomēr 1991. gada janvāra barikādēs gāja bojā deviņi cilvēki. Atceroties bērnību, orators minēja – jau skolā viņš rakstījis, ka grib kļūt Lāčplēsis. D.Īvāns pateicās jelgavniekiem, kas 1989. gadā atrada un cēla godā uzvarai brīvības cīņās veltīto Lāčplēša pieminekli. Salīdzinot padomju laikus ar mūsdienām, viņš aicināja novērtēt to labumu, ko dod demokrātija un sava valsts. Pēc Tautas frontes līdera uzstāšanās atmiņu stāstos pie simboliska ugunskura dalījās arī jelgavnieki.
Tajās diennaktīs nenāca miegs
Agrākais ražošanas apvienības «Lauktehnika» pārvaldnieks Jāzeps Kivlenieks atzina, ka D.Īvāna uzstāšanās bija interesanta, taču, viņaprāt, toreizējam līderim vajadzēja palikt politikā un, izmantojot savu autoritāti, cīnīties par atmodas ideāliem. «Tā vietā 1992. gadā viņš no aktīvās politikas aizgāja,» sacīja J.Kivlenieks. «Ziņām»
D.Ivāns pastāstīja, ka jau ilgāku laiku dzīvo laukos, nodarbojas ar bitēm, uz pusslodzi strādā Latvijas Vēstures muzejā un ir aizņemts dažādos rakstu darbos.
Savukārt jelgavnieks IT speciālists Jānis Lange (tolaik skaitļošanas centra darbinieks) uz barikādēm Zaķusalā braucis ar vilcienu līdz Torņakalna stacijai. «Tur biju arī 20. janvāra vakarā, kad Rīgas centrā šāva. Bija baisi, skatījos, aiz kura akmens varētu nogulties, lai lodes nenogalinātu,» tā J.Lange. Jelgavnieks agrākais kolhoza «Nākotne» darbinieks Dainis Fišers Zaķusalā bez atpūtas dežurējis no 13. līdz 27. janvārim. «Mājās pateicu, ka atgriezīšos pēdējais, un tā arī izdarīju. Tajā saspringumā pat miegs nenāca,» atceras D.Fišers.
