«Tā bija Māras Skrīveles ideja – viņa juta, ka šāda grāmata augļkopībā ir ļoti vajadzīga. Pirmkārt tā ir mācību grāmata. Populāru grāmatiņu, kā stādīt kokus un tos pēc tam kopt, pēdējos piecdesmit gados bijis diezgan daudz. Bet pēdējā zinātniski pamatotā izdota tiešām ļoti sen,» teic Dārzkopības institūta Dobelē (līdz šā gada janvārim zināms kā Latvijas Valsts augļkopības institūts) vadošā pētniece Laila Ikase un galdā ceļ brangu, 1960. gadā izdotu brūnos vākos iesietu Jāņa Sudraba monogrāfiju «Augļkopība». Savulaik vērtīgs materiāls, bet šodien tā nespēj kalpot par pilnvērtīgu uzziņu avotu nedz esošajiem, nedz topošajiem nozares speciālistiem. Tāpēc institūtā jo liels ir prieks par gada nogalē iznākušo trīsdesmit autoru kopdarbu (tā veidošanā iesaistījušies arī Pūres Dārzkopības pētījumu centra, LLU un LU Bioloģijas institūta kolēģi) ar tieši tādu pašu nosaukumu – «Augļkopība». Par jauno lolojumu stāsta tā atbildīgā redaktore Laila Ikase, institūta vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa un pētniece Daina Feldmane.
Pilnīgi cita augļkopība
Latvijas augļkopībā lielu ieguldījumu devis Jānis Kārkliņš, sevišķi ar vietējo augļkopju pieredzes atspoguļojumu. Jaunajā grāmatā blakus Latvijas pieredzei skatīti citās pasaules valstīs veiktie pētījumi. Apkopotas publikācijas, nepublicēti izmēģinājumu rezultāti, disertācijas. Darba gaitā skatīti materiāli svešvalodās, taču ne visai tulkotajai literatūrai var uzticēties, sevišķi, ja oriģināli nāk no zemēm ar siltāku klimatu. Tāpēc apzināta tuvāko kaimiņvalstu, kā Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Skandināvijas valstu, pieredze, lai būtu pieejams pats jaunākais nozarē. Tiesa, šis tas pāris gadu grāmatas gatavošanas laikā jau paspējis mainīties – piemēram, arī Krievijā nu selekcionēta smiltsērkšķu šķirne ‘Marija’, ne tikai pie mums Latvijā. «Tā tas pasaulē notiek. Tāpēc grāmatai, iespējams, jau februāra beigās, būs interneta versija, kurā informācija tiks nepārtraukti atjaunināta,» stāsta
L.Ikase. Savukārt D.Feldmane piebilst, ka interneta versija būs arī informatīvi bagātīgāka.
«Kopš 20. gadsimta beigām mums ir pilnīgi cita augļkopība. Padomju Savienības laikā iestādīja dārzu un augļus vāca lielākoties pārstrādei. Potcelmi bija tikai liela auguma, tagad pamatā ābolus iegūst no kokiem uz pundura vai puspundura potcelmiem. Pirmie moderno dārzu pētījumus sāka Māra Skrīvele, Arnolds Gross un Ivars Dimza deviņdesmito gadu vidū Pūrē, bet vēlāk šādi dārzi tika stādīti pa visu Latviju, kad valstī jau tika piešķirtas subsīdijas augļu dārzu ierīkošanai,» atceras L.Ikase. «Tas, ko Māra iesāka, bija kaut kas pilnīgi jauns – cilvēki no sākuma neuzticējās. Tagad ir uzkrāta pieredze, 20 gadu tomēr ir diezgan daudz, un tad jau var arī rakstīt grāmatā,» papildina S.Strautiņa.
Visa pamatā – bioloģija
Grāmatā skatīta arī augu bioloģija, pie kuras strādājusi D.Feldmane un par kuru daudz domājusi M.Skrīvele, apkopojot jaunākos materiālus sevišķi no Vācijas. «Bioloģija ir tas pamatojums, kāpēc augļkopībā tiek darīts tā un ne citādi. Ņemot vērā augu attīstību, tiek izvēlēti agrotehniskie paņēmieni. Ja koki un krūmi veidoti, nesaprotot procesus, bieži vien tiek pieļautas kļūdas un augs no tā cieš, stipri ietekmējot ražu un ražas kvalitāti,» tā S.Strautiņa.
Salīdzinot ar iepriekšējo monogrāfiju, pilnīgi jauna būs sadaļa par augu selekciju un ģenētiku. «Toreiz ģenētika vēl nebija modē. Padomju laikos pat bija posms, kad ģenētika tika aizliegta. Esmu vēl satikusi dažu labu augļkopi, kurš joprojām domā tā, kā skolā mācīts, nevis kā patiesībā ir. Ģenētikas pētījumi stipri gājuši uz priekšu, mēs vismaz daļēji varam noteikt augu gēnus, un tas ir liels progress. Ģenētika pati par sevi ir atsevišķa zinātne, tāpēc neesam iedziļinājušies, bet sasniegumi ir minēti,» skaidro L.Ikase.
Izmaiņas piedzīvojis arī šķirņu klāsts – salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tas mainījies pilnībā, saglabājot atsevišķas šķirnes, kā ābeles ‘Antonovka’, ‘Baltais dzidrais’ vai zemenes ‘Senga Sengana’. Ienākušas arī pilnīgi jaunas un perspektīvas kultūras kaut vai tikai pēdējo pārdesmit gadu laikā – piemēram, krūmcidonijas, plūškoki, smiltsērkšķi. Audzis vīnogu šķirņu klāsts, lielās platībās tiek audzētas lielogu dzērvenes un krūmmellenes, kas savulaik grāmatās tikai pieminētas. Tāpat skatīti Latvijā mazāk izplatītie augļaugi un to audzēšana – pīlādži, aronijas, aprikozes, persiki, godži un citi.
Laista arī ābeles
Lai arī grāmatas saturs ir plašs un tajā ir daudz jauninājumu, tuvāk nav runāts par augu aizsardzību un augļkopības ekonomiku – situācija šajās nozarēs mainās pārāk strauji, un tās pelnījušas būt aprakstītas atsevišķi. «Augu aizsardzība ilgus gadus Latvijā tika maz pētīta. Mainās slimības, ienāk jauni kaitēkļi, tāpēc grāmatā esam pieminējuši tikai galvenos augu bojātājus. Augu aizsardzības līdzekļi strauji mainās – divus gadus tas var būt reģistrēts, bet trešo vairs ne. Tāpat var aizmirst, kas par mēslošanu rakstīts vecās grāmatās! Ļoti svarīgi, vai ābele aug pļavā astoņu metru attālumā no blakus koka vai tās ir pundurābelītes ik pēc pusotra metra,» tā L.Ikase.
«Nemaz nerunājot par to, ka ir pieejamas modernas apūdeņošanas metodes, pilienveida laistīšana, kas agrāk liela auguma kokiem nebija aktuāli, jo to sakņu sistēma bija spēcīga un dziļa. Tagad ābelēm un citiem kokiem uz maza auguma potcelmiem ar vāji attīstītu sakņu sistēmu apūdeņošana kopā ar mēslošanu ir ļoti svarīga,» norāda S.Strautiņa. Viņa turpina: «Augļkopībā diezgan tāls sapnis ir tāda joma kā precīzā lauksaimniecība, kad mēslošana tiek saskaņota ar augu attīstības cikliem, neradot lieku piesārņojumu un sekojot, lai augs maksimāli izmantotu to, ko viņam dod. Nodrošinot augam ļoti labus attīstības apstākļus un to, ka augs ir veselīgs un spēcīgs, arī slimības tam mazāk uzbrūk nekā sliktos apstākļos.»
Tukšās un pārpildītās nišasZinātnieces priecātos par padziļinātiem pētījumiem augļkopības ekonomikā. «Nesen saņēmu zvanu ar jautājumu, cik varētu izmaksāt ābeļdārza ierīkošana divu hektāru platībā. Saku – jāskatās, cik maksā žogs, stādi, cenas mainās ļoti strauji un uz augšu, protams,» teic L.Ikase. Uz vēl kādu problēmu norāda S.Strautiņa – nav apzināta Latvijas tirgus situācija, līdz ar to grūti noteikt brīvās nišas, kādas kultūras vajadzētu audzēt, bet kur ir pārprodukcija. «Pētījums nāktu par labu arī pašai nozarei, jo tad situācija kļūtu pārskatāmāka. Lai nav tā, ka kaut ko sastāda, bet izrādās, ka tirgus jau ir pilns ar šo produktu, savukārt citā vietā tā pietrūkst. Būtu labi, ja kāds to uzņemtos,» nosaka S.Strautiņa.
Nevar teikt, ka šādi pētījumi līdz šim vispār nav veikti, taču tie nesniedz pilnīgu un uzticamu informāciju. «Pirms gadiem pieciem notika Augļkopju asociācijas aptauja par šķirnēm un platību jaunajos dārzos, kas ierīkoti par subsīdijām. Netika uzskaitīti vecie dārzi un tie, kas nav ierīkoti par subsīdijām. Vienu brīdi Latvijā (mēs gan neesam vienīgie tādi pasaulē) skaitīja kopā augļu ražu no jaunajiem, vecajiem dārziem un mazdārziņiem. Tā tika iegūta ārkārtīgi zema raža, kaut mēs mierīgi no hektāra varam dabūt 30 tonnas augļu,» pārliecināta L.Ikase. «Eiropas sanāksmēs man parasti jautā, cik lielas mums ir jauno šķirņu platības, kāds ir koku skaits, bet es nevaru atbildēt, jo nav tādas statistikas.»
20 gadu pieredze vienuviet
Edīte Kaufmane, Dārzkopības institūta direktores pienākumu izpildītāja
Ar šo grāmatu Latvijas Valsts augļkopības institūts noteikti ieies vēsturē, jo tā iznāca pēdējos institūta darbības mēnešos šādā statusā. Grāmatas atvēršanas svētki notika jau ar jaunu institūta nosaukumu – Dārzkopības institūts, kas turpmāk strādās LLU pārraudzībā. Lielākā daļa izdevuma autoru ir šā institūta zinātnieki.
Tā kā grāmatā apkopota vismaz pēdējos 15–20 gados zinātnieku pašu iegūtā un no komercaudzētājiem saņemtā pieredze, kā arī pasaules zinātnieku jaunākie pētījumu rezultāti, tā būs lielisks mācību līdzeklis vidējo un augstāko mācību iestāžu studentiem, pasniedzējiem, kā arī tiem augļkopjiem, kuri mēģinās ne tikai apgūt augļu koku un ogulāju audzēšanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, bet arī izprast to attīstības bioloģiskos aspektus.
