Kad klusi un skumīgi savas «Norbas» (vai arī mūsu pilsētā atkritumu savācējmašīnas sauc citādi?) gaida visu konfesiju Ziemsvētkus un jaunā gada iestāšanos arī pēc Jūlija kalendāra pārdzīvojušās eglītes, ļaudīm atliek vairāk laika arī citām nodarbēm. Vairāk ar māju vai dabu saistītām, jo arī kultūras pasākumu kalendārs, uzkrājot spēkus kārtējam starptautiskajam ledus skulptūru festivālam, tāds patukšs. Ja dzīvoklis tomēr vilina vairāk nekā ziemas prieki, kā nereti gadās šo rindu autora vecumā, var pievērsties lasīšanai vai pat TV ekrānam.
Tad nu liels paldies Borisa un Ināras Teterevu fondam, kas ar raidījuma «Teātris.zip» starpniecību arī šogad turpina mūs iepazīstināt ar patiešām vērtīgām teātra izrādēm, kuras, laikam neglābjami ritot, pamazām tiek «noņemtas no trases». Kā Indras Rogas Valmieras teātrī režisētā «Zojkina kvartira», kas apsveicama jau par uzdrošināšanos vien, jo Mihails Bulgakovs latviešu teātrī nemaz pēc definīcijas nevar būt ierindas gadījums (varbūt tāpēc arī nosaukums nav tulkots, lai gan šāds paņēmiens nekādu īpašo drosmi neprasa).
Patiesu pārsteigumu, pat vairākus, sagādāja jau nākamā sestdiena (16. janvāris), kad «Teātris.zip» rādīja «Aiju pēc Jaunsudrabiņa». Pirmais pārsteigums – ka šāda drosmīgi gudra izrāde tapusi vairāk uz lētiem šoviem orientētajā Dailes teātrī (savus šedevrus galvenais režisors Dž.Dž. spītīgi iestudē Liepājā). Otrais pārsteigums – to iestudējis ne mazāk ekstravagantais Regnārs Vaivars, kas gan parasti vairāk mēdz rūpēties pats par savu ārējo veidolu.
Bet trešais un galvenais – Jānis Jaunsudrabiņš. To, ka «Baltās grāmatas» autors radījis arī šādus tiem laikiem drosmīgi erotizētus (der atcerēties arī LTV filmuzvedumu «Jaunsaimnieks un velns») darbus, kur Aija, atvainojiet, savā dziļākajā būtībā, kā teiktu Agnese Krivade slavenajā un nu jau skolās un ministrijās pāranalizētajā dzejas darbā, ir b**** (laikraksta jaunā redaktore atšķirībā no dzejkrājuma izdevējiem atļāva rakstīt tikai zvaigznītes). Un b**** ir b**** neatkarīgi no sabiedriski ekonomiskās formācijas radītajām šķiru netaisnībām. Bet ko darīsi, ja dzīvesdraugs prot tikai karotes grebt…
Nezinu, cik daudz no Jaunsudrabiņa māca skolu programmās, bet lasītāji noteikti pelnījuši zināt ne tikai «Ar makšķeri» vien.
