(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Doties projām? Uz kurieni viņš grasījās doties?»
«Es nezinu. Kad jautāju, viņš neteica. Tikai lūdza mani noglabāt dažas mantas, līdz atgriezīšoties.»
Bruģis saulē gluži vai laistījās no sētnieces nemitīgajiem slotas vēzieniem.
«Kādas mantas?» Ventlijs pieklājīgi painteresējās.
«Nezinu, es taču nerakājos svešās mantās. Kad uzzināju, ka viņš ir miris, ilgu laiku domāju, ko ar tām pasākt, bet tad izlēmu – ja viņš man lūdza tās noglabāt, tad to arī darīšu!» pēkšņi sievas balsī bija saklausāma nesatricināma pārliecība. «Kā sacīt jāsaka – izpildu viņa pēdējo lūgumu.»
«Tas ir ļoti pareizi…» Ventlijs saprotoši bilda. «Bet, iespējams, tās mantas mums kaut kādā ziņā varētu būt noderīgas izmeklēšanā. Vai es varētu tās aplūkot?»
Sētnieces sejā pēkšņi bija saskatāma klaja neuzticība, un viņa, mirkli apdomājusies un cieši palūkojusies izmeklētāja uzspēlēti pieklājīgajā sejā, sacīja:
«Jūs varēsiet tās paturēt sev, tāpat šaubos, vai viņš pēc tām atnāks,» to sacījusi, viņa atkal skaļi noklepojās un, kaut ko pie sevis nolādējusies, devās pakaļ mantām.
Ventlijs savilka uzacis par sievietes krasajām garastāvokļa izmaiņām un negaidīto domu mainīšanu. Nedaudz iesmējies par savādo sētnieci, viņš gaidīdams aizsmēķēja cigareti. Ilgi jāgaida nebija, cigarete vēl nebija pusē, kad večas stāvs parādījās kāpņu telpas durvīs, un pēc mirkļa viņa jau sniedza nelielu auduma maišeli. Pateicies kundzei un saņēmis niknu padomu – neiedomāties mest izsmēķi uz tikko noslaucītā bruģa –, Ventlijs pievienojās Robertam, kas garlaikoti nīka automašīnā. Karloss iedarbināja auto, un abi devās prom, atstādami sētnieci, kas joprojām rūpīgi slaucīja bruģi.
«Kas tas ir?» Roberts ieinteresēti jautāja, norādīdams uz auduma maisu.
«Tās ir dažas sirmgalvja mantas, kuras viņš lūdzis pieskatīt sētniecei, kamēr atgriezīšoties.»
Automašīna uzņēma ātrumu, aiz loga pēkšņi bija savilkušies tumši mākoņi, kas solījās ilgstošu lietu. Roberts aplūkoja Ventlija guvumu un, mirkli apdomājies, bikli jautāja:
«Vai tad viņš kur grasījās doties?»
«Tā izskatās, viņš tā bija sacījis večai, taču, uz kurieni, nav atklājis.
«Tad jau sanāk, kas viesnīcā viņš iegriezās, lai atpūstos pirms ceļa,» Roberts prātoja, taču, sadzirdējis Ventlija balsī ironiju, ātri vien mainīja domas.
«Jā, pavisam noteikti, viņš nogāja apmēram kilometru un jutās tik piekusis, ka vajadzēja atpūsties viesnīcā,» Ventlijs šķelmīgi palūkojās uz blakussēdētāju.
«Jā, diezgan neloģiski,» Roberts visgudri sacīja. «Pavisam…»
Kad Ventlija auto piestāja pie Kronsvelas policijas iecirkņa, spēcīgi lija. Lietus šaltis sitās pret zemi, acumirklī radot visdažādāko formu peļķes, kas nonākšanu iecirknī neizlijušiem līdz ādai padarīja par neiespējamu.
Atbildējis uz dažiem steidzamiem zvaniem un aizsūtījis Robertu uz netālo ēdnīcu pēc pusdienām, Ventlijs apskatīja Vasīlija Ārčera mantas. Rūpīgi izbēris maisa saturu uz galda, viņš jutās mazliet vīlies. Tur nebija nekā daudz – neliels bloknots, dažas monētas un cigārs. Aplūkojis monētas un secinājis, ka tās nepieder nevienai no zināmajām valūtām, viņš atlika tās atpakaļ, tāpat arī cigāru. Nebūdams nekāds cigāru eksperts, tomēr sajutis pazīstamo tabakas smaržu, Ventlijs nepievērsa tam lielāku uzmanību, nekā šajā mirklī likās nepieciešams.
Sev par pārsteigumu vīlies daudz vairāk, nekā bija gaidījis, viņš pievērsās nelielajam piezīmju blociņam. Tas bija sarkanas krāsas, mazliet nobružāts un, iespējams, savulaik neuzmanības dēļa apliets ar kādu šķidrumu – dzērienu vai kādu citu vielu, kas spētu atstāt tumši brūnu pleķi, kas, neglīti sasūcies, nu gozējās priekšējā vāka vidū. Ventlijs atšķīra pirmo lapu, tā līdzīgi kā dažas uz priekšu bija tukša. Viņš šķīra tālāk, līdz uzdūrās ķeburainam rokrakstam. Domīgi savilcis uzacis, izmeklētājs centās salasīt. «Le..ģenda par Īj..a..lu.»
«Leģenda par Ījalu,» viņš klusi atkārtoja. Pašķīris vēl dažas tukšās lapas uz priekšu, Ventlijs ķeburainajā rokrakstā meklēja pazīstamus burtus. Ar grūtībām viņš sazīmēja datumu, kas vēstīja laiku, kad veikts ieraksts vai varbūt piedzīvots tālāk aprakstītais.
Pagāja krietns laiks, līdz viņam izdevās salasīt vairāk vai mazāk sakarīgu tekstu, tāpēc viņš vēlreiz to rūpīgi pārlasīja.
«3. aprīlis
Viņš negāja lieliem soļiem. Drīzāk varētu sacīt – viņš nesteidzās. Lēni izbaudīja pavasara gaisu, kas ar visām tam piederošajām tiesībām, pildīja šīs pilsētas ielas. Viņš lika soli pie soļa, atstājot aiz sevis dūmakainu gaismu, kas jaundzimušā gadalaika tveicē izgaismojās daudz spēcīgāk un varenāk nekā spožās saules stari. Ļaužu pilno ielu padarījis par mēmu savas vientulības atspoguļojumu, viņš nenojauta, ka starp šiem aklajiem Kronsvelas ļaužu skatieniem ir kāds, kas slepus to vēro. Kāds, kas zina, ka Viņš ir ieradies.»
Ventlijs šķīra vēl dažas lapas un priekšu, līdz atdūrās uz ierakstu, kas datēts ar 9. aprīli. Mirkli maldījies sirmgalvja grūti salasāmajā rokrakstā, viņš lasīja tālāk. «Viņš ir pienācis pavisam tuvu. Masku vēl nav nometis, tā joprojām dižojās tam pie krūtīm. Šodien izskatījās mazliet saīdzis. Vēl nav atradis meklēto. Es jautāju sev – vai tiešām šajā pilsētā nav tā, ko viņš meklē? Un pats sev arī atbildu – ir, tikai viņš vēl to nezina.»
(Turpinājums sekos)
