Cilvēka organismā esot līdz pat 80 procentiem ūdens. Izstādes «Klusie ūdeņi», kas atklāta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, darbu radītāji gleznojumos un fotogrāfijās atspoguļo savu iekšējo ūdeņu enerģētiku – vismaz tā apgalvots ekspozīcijas anotācijā.
Interesanta ir jau pati izstādes tapšana, par ko pastāstīja pašlaik Jelgavas novada Platones pagastā dzīvojošā un strādājošā, bet ar galvaspilsētu saites nezaudējusī gleznotāja Linda Freiberga. «Bija pienācis iepriekš pieteiktais laiks izstādīties Ģederta Eliasa muzejā. Ar pašas jaundarbiem vien, kas tapuši aktīvā jaunās paaudzes audzināšanas periodā, būtu tā kā pamaz. Protams, vēl labs palīgs bija dzīvesbiedrs Kārlis Freibergs ar savām fotogrāfijām. Bet esmu arī mākslinieku radošās apvienības «Kokons» biedre, tāpēc aicināju talkā Rīgas kolēģus,» autoru kolektīva izvēli raksturo L.Freiberga.
«Kokons» ir neatkarīgu autoru grupa, kas darbojas dažādās radošajās jomās. Piemēram – māksla, literatūra, dizains, pedagoģija un citas. Ar grupas nosaukumu tiek akcentēta ne tik daudz rezultāta, bet gan notikuma tapšanas vai pārtapšanas nozīme. «Kokons» ataino procesus, kurā kāpurs pārtop taurenī.
Ar viesošanos Jelgavā tiek pildīts viens no grupas uzdevumiem – veidot izstādes iespējami daudzās Latvijas pilsētās. Līdz šim gan, šķiet, vislielāko uzmanību izpelnījusies «Kokona» tieši pirms diviem gadiem LMS galerijā Rīgā eksponētā izstāde «Neredzama gaisma».
Uz jautājumiem «Vai šobrīd jūtos kā aizsalusi upe, kas ir tas spēks, kas padara ūdeni skaļu un trauksmainu, bet kas atkal – klusu un mierīgu?» atbildes sevī un dabā Jelgavas izstādē meklējuši «Kokona» biedri Linda Freiberga, Silja Pogule un Maruta Zidere Upeniece (glezniecībā), Ramona Pēkšēna (stikla mākslā), Gundega Strautmane (fotokolāžā), Māris Subačs (grafikā), Armands Grundulis (konceptulācijā), bet viņiem pievienojušies pagaidām ar «Kokonu» formāli nesaistītie fotogrāfi Kārlis Freibergs un Mārtiņš Ziders.
Savukārt tiešā nesaiste ar Jelgavas Mākslinieku biedrību (gods kam gods, izstādes atklāšanā neizpalika bez tās vadītāja Māra Branča, bet pilsētas vadības pārstāvjus gan šoreiz nemanīja) skatītājam ir pat interesanta, jo «izsit» no pierastā Jelgavas stila (Gunāra Ezernieka gleznieciskajām kvalitātēm līdzīgas tur nemeklēt). Bet vai daudzi ņēma vērā A.Grunduļa darbu neskartības nolūkos izkārtos brīdinošos uzrakstus: «Pārvietojoties telpā, lūdzu, nedariet to atmuguriski un pievērsiet uzmanību katram solim!» Tas jūs tikai aizkaitināja? Varbūt tieši tāds arī bija autora mērķis.
