«Šajā kompānijā mani vienkārši vienreiz uzaicināja. Kam īsti pieder tā ideja, īsti nemaz nezinu. Mākslas akadēmijā, cik saprotu, meitenes mācījušās kopā, tāpēc es, akadēmiju pabeidzis jau 1988. gadā, viņām esmu onkulis,» tā par savu iekļaušanos mākslinieku radošajā apvienībā «Kokons» pirms Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā nu jau gandrīz nedēļu skatāmās izstādes «Klusie ūdeņi» stāsta plakātists un grāmatu ilustrators Māris Subačs.
– Lielāko ievērību laikam gan esat guvis kā zīmējumu autors sadarbībā ar teologu Juri Rubeni tapušajām grāmatām. Vai kā pārsvarā filozofisko un garīgo tekstu ilustrētājs un līdzautors nesaskatāt kādu pretrunu ar līdzdalību «Kokonā»?
Gluži otrādi, esmu priecīgs piedalīties dažādās mākslinieku grupās. Viens no iemesliem ir tīri pragmatisks – cenšos regulāri strādāt, tāpēc zīmējumi mājās top katru dienu. (Kādi pieci vai seši, ja nu galīgi nav garastāvokļa un attiecīgās noskaņas, tad vismaz viens.) Tā nu tie krājas kaudzē, tāpēc esmu tikai priecīgs, ja tos kāds var apskatīt. Un līdzdalība izstādēs ir viena no šādām iespējām.
Otrkārt, «Kokons» vismaz līdzšinējā darbībā parādījis, ka necenšas izolēties no reliģiskas lietu un parādību uztveres, neuzsverot savu piederību kādai konfesijai un arī īpaši skaļi nedeklarējot savu kristietisko pasaules uztveri, nu gluži kā tādi «klusie ūdeņi».
– Bez skaļi afišētas reliģisko dogmu manifestācijas bieži vien iespējams panākt daudz vairāk. Neslēpšu, ka oficiāli noformēju savas attiecības ar baznīcu, galvenokārt pateicoties Jura Rubeņa un Māra Subača grāmatai «Dievs ir tepat», kurā arī tagad bieži vien ieskatos šaubu brīžos, varbūt tādējādi pat grēkojot pret Bībeli.
Es kristījos pie Jura 1994. gadā Rīgas Lutera baznīcā Torņakalnā. Tā iegāju kristietībā, jo pirms tam biju budists – atrados sev pieņemamas filozofiskas sistēmas meklējumos.
Budisms kā sistēma mani uzrunāja, kad biju Indijā. Galvenā atšķirība starp un budismu un kristietību, vismaz manā personiskajā domāšanā, ir tāda, ka budisms atzīst to, ko vari ar savu prātu izdarīt pats. Kristietības pieredze savukārt akcentē Dieva gara darbību dvēselē. Man kā profesionālam māksliniekam gribējās uzzīmēt šo Dieva garu, jo tas nav kāds balodis vai svece, kā to bieži vien mēdz attēlot. Tas ir kā vīraks baznīcā, netverama smarža, gaiss.
Vienmēr esmu mocījies ar problēmu, kā var uzzīmēt tādu netveramu Dieva tuvību. Ja kādam mani zīmējumi palīdzējuši atrast ceļu uz baznīcu, varu justies tikai dziļi gandarīts, tātad man kaut daļēji izdevies šo Dieva klātbūtni parādīt.
Sadarbībā ar Juri Rubeni tapušas vairākas grāmatas un pat izveidojies savs stils, no kura vairs īsti netieku vaļā, kaut brīžiem pat to vēlētos.
– Izstādē «Klusie ūdeņi» redzamajā darbā šo stilu var just.
Pēc būtības tas ir shematisks zīmējums, bet viss peld kādā neredzamā un pat netveramā vidē. Faktiski jau nav domāts attēlot vientuļu makšķernieku laivā, bet to bezgalīgo vidi, kurā viņš peld. Patiesībā zīmējumā attēlots visparastākais makšķernieks Lielupē pie Majoriem, uz kurieni reiz biju aizbraucis pastaigāties. Un tapa «Neredzamie ūdeņi»: «Pasauli neizskaidro matērijas uzbūve vai mūžīgā ļaunuma uzvara. Pasaulē dzīvo bezgalīga, neredzama Dieva realitāte, ko bieži sauc citos vārdos un nepielūdz baznīcā. Es to piesaucu mākslā, un bieži manā prātā parādās bezgalīgs okeāns, kas ir visapkārt arī te.»
– Kā sākās un vai tagad turpinās sadarbība ar Juri Rubeni?
Laikā, kad viņš bija mans draudzes mācītājs un mani kristīja Lutera baznīcā, es sāku rakstīt savas kristīgās pasakas. Parādīju tās Jurim, viņš arī sāka rakstīt, un tapa mūsu kopīgās grāmatas. Pirmā bija jau minētā «Dievs ir tepat», kurā Jura sprediķi apkopoti ar maniem zīmējumiem. Viņam zīmējumi iepatikās, tad tapa pasaku grāmata «Paskaties!», kur ir gan manas, gan Jura pasakas proporcijā apmēram puse uz pusi (īsti gan skaitījis neesmu). Tā kopā jau esam radījuši kādas 16 grāmatas. Tas bija interesants laiks.
Runāju pagātnes formā, jo, kopš Juris devies uz savu meditācijas namu Ventspils rajonā, mūsu sadarbība nedaudz apstājusies. Nedaudz saku tāpēc, ka atcerējos par mūsu kalendāru 2016. gadam (Jura domas un mani zīmējumi), ko izdeva apgāds «Zvaigzne ABC» un ko, manuprāt, vēl var iegādāties grāmatu veikalos.
– Bet radāt taču ne tikai reliģiska rakstura darbus? Atceros kaut vai grandiozo personālizstādi «Māris Subačs. Jaunie darbi un retrospekcija» izstāžu zālē «Rīgas Mākslas telpa» 2010. gadā. Un tā nebūt nav jaunākā, vienīgi pēc izmēriem droši vien lielākā.
Rīgas Mākslas telpā bija līdz šim plašākā mana personālizstāde, kurai veidoju lielizmēra zīmējumus. Savukārt retrospekcija piedāvāja iespēju apskatīt vairāk nekā divdesmit gadu laikā tapušos darbus – akvareļus, tušas zīmējumus un linogriezumus.
Cenšos apvienot rakstītas atziņas un vizuālās zīmes teoloģiskos, psiholoģiskos un sociālpolitiskos kontekstos. Esmu mēģinājis attīstīt arī savu autorplakāta žanru, izstādē tos varēja pirmo reizi redzēt lielā izmērā.
Dievs vienalga ir kādā neredzamā klātbūtnē visapkārt. Mākslinieks to varbūt sauc par mākslas brīnumu, makšķernieks par veiksmi, kāds cits vēl kā citādi.
Es, tāpat kā vairākums mūsu paaudzes cilvēku (M.Subačs dzimis 1963. gadā – red.), biju oktobrēns, pionieris un tā tālāk. Kad šī sistēma sabruka, meklēju citus variantus, un tā sākās mans kristīgais periods.
Kopš ne tik seniem laikiem mazāk domāju par teorētiskām lietām, vairāk par zīmējumu – lai sanāk meditācijas objekts, par ko var domāt. Process, kurā piedalās neredzama Dieva gaisma un redzams mākslinieks, kas ir saprotams.
– Vienmēr esmu apbrīnojis jūsu spējas ļoti sarežģītas domas pateikt vienkāršā valodā – gan zīmējumā, gan tekstā, turklāt vienam papildinot otru.
Tās domas kaut kā noskan pašas par sevi, tā jau laikam izpaužas tā Dieva gara darbība. Kā jau teicu, ne es esmu redzējis to balodi, ne sveci, bet sajutis šo Dieva gara klātbūtni esmu.
– Reiz paklīda tāda ziņa, ka reliģiozais Subačs pārsteidzošā kārtā kritis baznīcas nežēlastībā un teju vai izslēgts no baznīcas.
Par baznīcu būs krietni pārspīlēts, bet no Rīgas Katehētikas institūta mani izsvieda gan. Katoļu baznīcai, kurā biju konvertējies (lai gan kristīja mani, kā jau teicu, luterāņu baznīcā), nepatika sadarbībā ar luterāņu mācītāju Juri Rubeni tapusī trešā grāmata «Viņš un viņa. Stāsti par mīlestību». Līdzīgi kā citas, arī šī rakstīta labāko manu un Rubeņa tradīciju stilā. Filozofiska, brīžam pasakas lakoniskajā un labsirdīgajā valodā ieskanas mūsdienu realitātes nots, un visam pāri Dieva klātbūtne. Pat ar kašķīgu aci lasot, nekā «tāda» grāmatā nebija, bet par gaumi nestrīdas.
Šo faktu uztvēru filozofiskā mierā un citu konfesiju, kura tik saasināti neuztver sievietes un vīrieša attiecību atspoguļojumu, neesmu meklējis. Vairāk aizgāju atpakaļ mākslā.
Formāli joprojām skaitos katolis, bet Ziemassvētkos un Lieldienās apmeklēju Lutera baznīcu Torņakalnā, kur esmu kristīts. Dažkārt ieeju pareizticīgo baznīcā, nolieku svecīti. Reizēm dvēsele tā prasa apliecināt šo rituālu. Vairāk darbojos mākslā. Dievs ir realitāte, kas man palīdz strādāt, nevis kaut kāda dogmatiska parādība.
Par mākslinieku radošo apvienību «Kokons»
Linda Freiberga
Izstādē «Klusie ūdeņi» esam deviņi mākslinieki: divi no «kokoniešiem» nepiedalās, savukārt klāt ir divi «ārpusnieki», kurus ar «Kokonu» saista tīri ģimeniskas saites. Tie ir mans dzīvesbiedrs Kārlis Roberts Freibergs un Marutas Upenieces-Zideres dzīvesbiedrs Mārtiņš Ziders, abi fotogrāfi.
Mēs Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā bijām fantastisks kurss, mūsu starpā valdīja ļoti siltas attiecības. Arī tad, kad beidzām akadēmiju, nolēmām, ka laiku pa laikam kaut kas jādara kopā. Tā arī šoreiz, kad pienāca laiks Freibergu izstādei Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, ienāca prātā doma, kāpēc nepieaicināt savus kādreizējos studiju biedrus un vēl tagadējos domubiedrus, kas apvienojušies mākslinieku grupā «Kokons». Tie ir Silja Pogule un Maruta Zidere Upeniece (glezniecībā), Ramona Pēkšēna (stikla mākslā), Gundega Strautmane (fotokolāžā), Māris Subačs (grafikā) un Armands Grundulis (konceptulācijā).
Saistošs elements ir arī tas, ka visi esam kristieši, kaut no dažādām konfesijām – pie mums valda spēcīgs ekumenisma gars. Cik ilgi spēsim saglabāt kristiešu garu, tik ilgi arī «Kokons» pastāvēs.
