(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Kas interesants tur ir?» Karloss saspringti koncentrējies uz lasāmo, nebija pamanījis Robertu, kas bija ienācis kabinetā.
«Nekas sevišķs. Dažas personīgās mantas,» viņš sacīja, negribēdams vēl pagaidām izteikt kādus spriedumus par sirmgalvja savādajiem ierakstiem. Aizvēris bloknotu, viņš nolika to malā un pievērsās kolēģa atnestajām pusdienām.
«Tā sētniece… Nu, no tā pagalma. Tāda dīvaina,» pusdienojot ierunājās Roberts.
«Kāpēc?» Ventlijs vienaldzīgi atjautāja.
«Man vienu brīdi likās, ka viņa ņems lupatu, spaini ar ūdeni un sāks to bruģi mazgāt.»
Ventlijs klusi iesmējās. «Kaut kā viņai taču maize jāpelna. Sētniekiem, gluži tāpat kā daudziem citiem līdzīgu profesiju pārstāvjiem, ir tikai viens vagars,» Ventlijs iesāka, taču neturpināja, tā vietā iebāza mutē lielu kumosu sautējuma.
«Jā, un kurš tas ir?» Roberts runāja pilnu muti.
«Laiks!» Karloss, mirkli klusējis, novilka un iedzēra malku dzēriena.
«Kāpēc?» Roberts nelikās mierā.
«Tu vari kaut vai mazgāt bruģi, ja visu citu esi izdarījis, galvenais, lai ar darbībām piepildi laiku, par kuru tev maksā. Tā tas šajā pilsētā notiek, pareizāk sakot – tā notiek vairumā pilsētu,» izmeklētājs smagi nopūtās, «Patiesībā tā notiek visur.»
Kad pusdienas bija notiesātas, Roberts atkal ieinteresējās: «Kas īsti ir tajā maisā?»
Ventlijs vienaldzīgi pasniedza kolēģim maisu ar cigāru un monētām. Roberts izņēma cigāru un, mirkli to aplūkojis, pievērsās monētām. Īstu degsmi par iegūtajām lietām neizrādīdams, viņš atlika tās atpakaļ un iejautājās par bloknotu, ko Ventlijs atkal lasīja. «Nekas ievērības cienīgs, es to caurskatīšu, un tad tas būs tavā rīcībā. Tu tikmēr varētu sazināties ar mājas pārvaldnieku un noskaidrot, kur viņš licis Ārčera pārējās mantas,» Ventlijs ātri runāja, pēc iespējas drīzāk gribēdams palikt viens ar sirmgalvja savādajiem pierakstiem.
6. NODAĻA
«Pagājis jau krietns laiks.»
«Kā tu zini? Man gan liekas, ka laiks vispār vairs nekust uz priekšu.»
«Kust gan. Tikai, kad nekas nenotiek, tad rodas sajūta, ka laiks ir apstājies.»
«Bet tieši no tā, ka kaut kas notiks, es arī baidos, tāpēc šobrīd es labprāt dzīvotu laikā, kurš ir apstājies.
«Kāpēc? Kas gan vēl var notikt? Viss jau ir noticis. Viss ir beidzies,» Sandras balss drebēja tā, it kā grasītos pārtrūkt vairākās vietās vienlaicīgi.
«Nekas nav beidzies, Sandra! Viss tikai sāksies,» Vasīlijs apņēmīgi sacīja un uzlūkoja tukšo stūri. Sieviete, pamanījusi tā skatienu, jautāja: «Tu domā, ka viņš drīz būs klāt?»
«Kā jau es sacīju, ir pagājis krietns laiks. Viņam drīz būtu jānāk.»
«Kam jānāk?» sadzirdējusi pēkšņus čukstus klusumā, Kristīna pamodās un, salikusi kopā vāji saklausītās vārdus, satraukti jautāja. Vasīlijs uzlūkoja meiteni, kas, berzēdama nosalušās rokas, bija attupusi sēdus.
«Tikai neapklusti atkal,» nedodama Vasīlijam mirkli apdomāties, viņa lūdzoši pavēlēja. «Es gribu saprast, kas galu galā notiek. Tātad – kam ir jānāk?»
Vasīlija sejā pavīdēja sāpīgs smaids. Viņš cieši uzlūkoja meiteni un ievaicājās:
«Tu taču nekad nepadodies, vai ne?»
«Nuuu,» Kristīna spēji samulsa no tik negaidīta novērojuma un bikli bilda:
«Man vecāki iemācīja, ka visiem cilvēku sapņiem un iecerēm ir tikai viens šķērslis – padošanās. Un tikai pats cilvēks var izlemt – celt savai nākotnei priekšā šķērsli vai ne. Es izvēlos necelt, tāpēc cenšos nekad nepadoties.»
«Tev ir bijuši labi vecāki, Kristīna,» Vasīlija sejā atkal iemirdzējās sāpīgais smaids. Tikai tagad meitene pamanīja, cik bezgala skumjš un izmocīts tas ir. Viņa lūkojās Vasīlijā un aizdomājās, ka šobrīd raugās sejā, kurā spoguļojas visas pasaules sāpes un ciešanas. Nespēdama vairs skatīties sirmgalvja blāvajās acīs, viņa uzstājīgāk nekā iepriekš atkārtoja savu jautājumu: «Kam jānāk?»
Vasīlijs uzmeta paviršu skatienu Sandrai, it kā pēkšņi tam būtu nepieciešams atbalsts. Tā it kā viņš meklētu kādu, kas palīdzētu noturēt vārdus, kas tūlīt smagi velsies par viņa plānajām lūpām. Un negaidīti sieviete, kas «apstājušos laiku» pavadīja nodurtu galvu, bija gatava kļūt par atbalstu. Gluži vai sajutusi to, ko no viņas gaida, viņa pārliecinoši pamāja sirmgalvim ar galvas kustību, tādējādi iedrošinot viņu. Pašai neapzinoties, vismaz uz pusi samazinot smago vārdu svaru. Vasīlijs vēl mirkli šaubīgi lūkojās sievietē sev pretī, līdz visbeidzot pievērsās Kristīnai un sacīja: «Ceturtajam! Viņam drīz ir jānāk.»
«Ceturtajam? Ceturtajam – kam?» Meitenes balss ieskanējās spalgi un griezīgi, kā nereti mēdz ieskanēties balss, kurā cīnās blāvas priekšnojautas ar nevēlēšanos ticēt. «Vai tu gribi teikt, ka…» viņa izstostīja.
«Jā, diemžēl tieši to es gribu teikt – ir jābūt vēl vienam upurim,» Vasīlijs ar skatienu jau atkal pievērsās tukšajam stūrim.
«Nē, nē, tā nebūs! Pavisam noteikti viņu noķers, pirms viņš spēs nodarīt pāri vēl kādam.»
(Turpinājums sekos)
