Klusi 1. februārī pagāja dzimšanas diena izcilam jelgavniekam Jānim Lipkem (1900 –1987) jeb Žanim, kā viņu sauca Otrajā pasaules karā izglābtie cilvēki. 55 no viņiem bija ebreji, kuriem draudēja nāve holokausta represijās. Mazāk izpētīts, kā Lipke glāba latviešu puišus leģiona dezertierus un citus briesmās nonākušos. Vienīgi zināms, ka savu dēlu Alfrēdu, kurš arī bija leģionārs un, būdams ievainots, gulēja hospitālī Rīgā, tēvs izglābt nepaspēja. Kaut viss bija sagatavots līdzīgi kā tajās reizēs, kad tika glābti sveši cilvēki. Tēvs dēlu satika pēc gadiem četrdesmit, kad, pateicoties izglābto ebreju ietekmei, kaut uz īsu brīdi izrāvās no Padomju Savienības un pa ceļam uz Izraēlu (kur tika celts augstā godā) izmeta līkumu uz Austrāliju. Tur Alfrēds Lipke dzīvoja pēc kara, un tur arī turpinās Lipkes dzimta.
Par Jāņa Lipkes bērnību Jelgavā zināms vien tas, ka tēvs, arī Jānis, bija grāmatvedis, vēlāk devās latviešu strēlniekos un karā krita. Māte Paulīne varēja būt mājsaimniece, viņa aizgāja aizsaulē, kad dēlam bija divdesmit gadu. Lipkes uzvārds ir atrodams 20. gadsimta sākuma Jelgavas telefonu grāmatā.
Domājot par Lipkes fenomenu, manuprāt, liela nozīme ir tam, ka ulmaņlaikos viņš bija pagrīdnieks. Strādādams ostā, kopā ar domubiedriem izplatīja komunistisko literatūru. Taču dokumenti neliecina, ka tā būtu nodarīts kāds kaitējums Latvijas valstij. Nav īsti zināms, ka Lipke un viņa domubiedri pieņēma 1940. gada Latvijas okupāciju, «baigo gadu». Taču viņu «zvaigžņu stunda» pienāca nacistu varas laikā, kad Lipkem bija gatava, gadiem pārbaudīta pagrīdes organizācija, kam viņš deva jaunu uzdevumu – glābt ebrejus. Viņš gribēja glābt tūkstošus, pirmkārt jaunus vīriešus, kas paši gatavi celt ieročus. Taču izglāba 55, kas Latvijas apstākļos bija daudz.
Lipkes memoriālajā muzejā katru gadu viņa dzimšanas dienā ir kāds pasākums. Domāju, ka reiz kaut ko vajadzētu sarīkot arī viņa dzimtajā Jelgavā.
