Pārlielupē aiz Langervaldes meža Jelgavas rūpnieciskajā zonā, kur jau trešo gadu darbojas uzņēmums «Latvijas piens», ik pa brīdim piebrauc piena mašīna. Rosība ir lielāka nekā pirms pusgada, kad piensaimnieku krīzes nokausētais uzņēmums strādāja ar pusjaudu, dienā pieņemot ap 100–120 tonnu piena.
Kopš novembra, kad uzņēmumam nepieciešamā piena iepirkumā iesaistījies Latvijā lielākais labības audzētāju kooperatīvs «Latraps», pēc «Latvijas piena» priekšsēdētājas Anita Skudras teiktā, piena upes ir pavērstas Jelgavas virzienā. Tagad uzņēmums, strādājot trīs maiņās, diennaktī pārstrādā jau ap 200 tonnu piena.
Krīze ir neparasti gara
Krievijas embargo politikas dēļ 2014. gada augustā piedzīvoto piena cenu kritumu piensaimnieki sauc par L veida krīzi. Proti, cenu kritums ir apstājies, taču tās vēl aizvien nekāpj. Pēc neoficiālas informācijas, nelielās saimniecībās (līdz pārdesmit slaucamām govīm), kas nodarbina tikai savas ģimenes locekļus, noteiktā piena iepirkuma cena var būt pat 19 centu kilogramā (nelielais produkcijas apjoms tās savākšanu padara dārgāku). Lielajām saimniecībām, kas izmanto algotu darbaspēku un kur iepirktā piena apjoms ir ievērojami lielāks, valstī vidējā iepirkuma cena ir ap 22 centiem kilogramā.
Saspringtā tirgus situācija ievilkusies kā nekad agrāk. A.Skudra, kas «Latvijas piena» vadību pārņēma 2014. gada augustā, norūpējusies saka: «Pēc ekspertu aplēsēm, piena krīze reizi piecos gados ir normāla parādība. Tā parasti ilgst četrus piecus mēnešus, un tad atkal cenas pamazām iet augšā. Taču šī, iespējams, turpināsies vismaz līdz rudenim, tādas pašlaik ir lielo banku prognozes.» Latvijas apstākļos, kad piena pārstrādes uzņēmumu jaudas ir lielākas nekā piedāvātais piena daudzums, šis apstāklis saasina to konkurenci.
«Latraps» maksā nedaudz vairāk
«Latvijas pienam» papildu sarežģījumus radīja apstāklis, ka uzņēmuma sākumposmā uzkrājās parādi piena piegādātājiem. «Parādi izveidojās tādēļ, ka «Latvijas piens» pienu iepirka par augstāku cenu, nekā tolaik varēja atļauties. «Respektīvi, iepirkuma cena netika pietiekami cieši saistīta ar gatavā produkta cenu,» skaidro uzņēmuma pārstāve Rita Voronkova. Rūpnīcā ražotie industriālie produkti krējums un vājpiena koncentrāts, kuru cena bija kritusies, tika tirgoti lētāk par pašizmaksu. «Latvijas piena» lielākajam līdzīpašniekam kooperatīvam «Trikāta KS» 2015. gada augustā pasludināja maksātnespēju (1. decembrī tas beidza saimniecisko darbību). Zemnieku neuzticēšanās dēļ «Latvijas pienam» sāka trūkt piena.
Kooperatīva «Latraps» ģenerāldirektors Edgars Ruža skaidro: «Protams, «Trikāta KS» maksātnespējas administrators nenodarbosies ar piena savākšanu. Tādēļ bija jāpieņem lēmums, vai nu pieļaujam, ka rūpnīcu, kurā jau bijām iesaistījušies 2014. gada jūlijā (tolaik «Latraps», investējot «Latvijas pienā» vienu miljonu eiro, iegādājās 19,6 procentus tā kapitāldaļu), slēdz ciet vai arī «Latraps» bankrotējušās kooperatīvās sabiedrības «Trikāta KS» vietā sāk meklēt rūpnīcai pienu un finansē tā iepirkumu.» A.Skudra teic, ka ar «Latraps» atbalstu «Latvijas piens» zemniekiem spēj maksāt nedaudz virs vidējās cenas.
Daudzie pārpircēji nosit cenu
Palielinoties piena piegādēm, «Latvijas piena» siera ražošanas līnija tiek noslogota par 100 procentiem. Industriālo produktu ražošanas līnijas darbs gan ir pārtraukts līdz laikam, kad pasaules tirgū celsies to cena.
E.Ruža piebilst, ka starp «Latraps» graudaudzētājiem ir arī piensaimnieki. Pēc viņa pārliecības, tieši zemnieku kooperatīvi ir spējīgi būt rūpnīcas īpašnieki. Līdzīgās domās ir arī Latvijas Agrārās ekonomikas institūta zinātnieks Andris Miglavs. «Latvijas piena» īpašnieki tā izveidošanas brīdī 2012. gadā bija 600 vairākos kooperatīvos ietilpstošu zemnieku saimniecību. Tagad rūpnīcas īpašnieku ir vēl vairāk, jo «Latraps» vien apvieno vairāk nekā 700 zemnieku saimniecību.
«Latraps» ķeršanās vērsim pie ragiem jeb dziļāka iesaistīšanās piena biznesā, pēc valdes priekšsēdētājas teiktā, ir «Latvijas piena» veiksmes stāsts. «No Latvijas tiek eksportēta apmēram puse saražotā svaigpiena. Ar to nodarbojas kooperatīvi, kas tirgo tālāk savu preci Lietuvā vai Polijā. Tiem savā starpā cīkstoties, piena iepirkuma cena iet uz leju. «Mēs varētu eksportēt svaigpienu par izdevīgāku cenu. Vairāk naudas iegūtu zemnieki,» prognozē A.Skudra.
«Latvijas pienā» uzsver, ka rūpnīcā ražotie sieri ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, jo Eiropā lielākoties par izejvielu izmanto piena pulveri. Jelgavā sieru ražo no svaiga piena, turklāt tam netiek pieliktas mākslīgās krāsvielas un konservanti. Pērn uzņēmums ar savu produkciju ir piedalījies izstādēs Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Londonā, Ķelnē un Amsterdamā. Radušies jauni pasūtījumi Ukrainā, Čehijā, Slovākijā, Bulgārijā, Tuvo Austrumu valstīs. Lielākais eksporta noiets ir Skandināvijā.
Viedoklis
Edgars Ruža, kooperatīva «Latraps» ģenerāldirektors
Saistībā ar «Latvijas pienu» mums ir ilgtermiņa plāni. Esam ne tikai labības audzētāju, bet arī piensaimnieku kooperatīvs. Mēs joprojām uzturam piedāvājumu «Trikāta KS» maksātnespējas administratoram, ka varam pirkt šā uzņēmuma kapitāldaļas. Ja «Latraps» tās par pieņemamu cenu varēs nopirkt, tad mēs gādāsim par nepieciešamajiem investoriem, lai uzņēmums kļūtu efektīvāks. Redzu, ka «Latvijas piens» varētu apvienot daudz vairāk piensaimnieku. Tam ir jāattaisno savs visaptverošais nosaukums.
