īna pošas jaunajam žiglā un rosīgā Pērtiķa gadam. Pagājušajā nedēļā darba darīšanās ar ātrvilcienu devos uz Tjandzinu, 15 miljonu Pekinas piepilsētu 30 minūšu brauciena attālumā. Atceļā uz Pekinu, gaidot vilcienu Tjandzinas dzelzceļa stacijā, šķita, ka visi 15 miljoni pēkšņi iegāzušies uzgaidāmajā zālē. Pilsētā strādājošie beidzot dodas mājup – uz mazpilsētām un ciematiņiem Ķīnas vidienē –, lai vienreiz gadā apciemotu savus mājiniekus. Īsinot laiku līdz vilciena atiešanai, ceļinieki spēlē kārtis, runājas ar citiem mājup braucējiem vai arī snauduļo turpat uz soliņa, saknupuši uz vienu vai otru pusi.
Mājinieki, proti, tie, kas visu gadu pavada mazpilsētās un ciematiņos, lielākoties ir vecvecāki un bērni. Bieži vien mazie ciematiņi valsts vidienē atgādina pamestas kādreiz apdzīvotas vietas – māju logi izsisti, durvis šķības, saliekušās uz vienu pusi, savukārt pa putekļainajām ielām klejo suņi. Pagājušajā gadā, man braucot sabiedriskajā autobusā, Ķīnas nacionālā televīzija (jā, TV ekrāni ir gan autobusos, gan metro) rādīja sirdi uzmundrinošus sižetus par to, kā Ķīnas premjers viesojas kādā ģimenē, un tieši tajā brīdī mājās no darba pilsētā ierodas ģimenes galva un Jaunā gada dāvanā pasniedz meitiņai lielajā pilsētā pirktu jaunu mobilo telefonu. Mazās meitenītes smaids silti spoguļojas gan tēva, gan premjera sejā.
Savukārt Pekinas iedzīvotāji pošas svinību galda riktēšanai. Dēla Andrea auklīte Vanga pirmdienas rītā mūsu mājās ieradās ar lielu dāvanu turzu – žāvētu vakuumpīli, mērci un pankūkām, skaisti iepakotām lielās kārbās. Kā nopratu no viņas teiktā, nedēļas nogale tika pavadīta, iepērkoties Jaunā gada svinību galdam un dāvanām ģimenei. Un stāvot milzum garās rindās (teksts ķīniešu valodā attiecīgi tiek pavadīts ar plašu žestu, izstiepjot rokas katru uz savu pusi).
Mēs, ne-ķīnieši, esam mazāk norūpējušies par svinībām (lai gan jāatzīst, ar klusu cerību par Pērtiķa gada labvēlību manai Zirga zīmei rūpīgi pārlasu katru ķīniešu horoskopu nākamajam gadam un nereti šajā procesā pieķeru sevi pie domas, ka patiesībā man Jaunais gads sāksies tikai nākamo pirmdien, proti, 8. februārī). Tādēļ mūsu svētdiena aizritējusi lēnā kafijas dzeršanā vietējā korejiešu kafejnīcā, gan itāliskā manierē, jo visi mani sarunu biedri, izņemot mūsu ķīniešu draugu Dezmondu, ir itāļu izcelsmes.
Bet bez iepirkšanās, protams, arī mūsu gausā un kūtrā nedēļas nogale nav iedomājama. Par iepirkšanos šeit, Pekinā, gan jāteic, ka tas ir laikietilpīgs plānošanas process, jo tuvumā mums nav neviena lielveikala (kas lielākoties ir ķīniešu produktu piesātināti), savukārt mazais, rietumniekiem domātais pārtikas veikals «April Gourmet» ir nesamērīgi dārgs. Starp citu, tajā jau pāris nedēļu ir nopērkamas arī mūsu šprotes, par 2,50 eiro, kas, manuprāt, nav tik ļoti nesamērīgi. Šajā veikalā pārsvarā iegādājamies pārtiku bērnam – japāņu vai korejiešu svaigo pienu, jogurtus no Eiropas, Norvēģijas lasi. Ņemot vērā to, ka vairāk nekā puse Ķīnas zemes, ūdens rezervātu ir piesārņoti ar dažādām smagsvara ķimikālijām, piesardzība tiek ievērota, pat pērkot dārzeņus un augļus, kuri tiek pārdoti kā «eko» vai «dabīgie».
Tomēr, domājot par pieaugušo ēdienkarti, izvērtējot finansiālo nastu, mēs bieži vien iegriežamies vietējā dārzeņu un augļu tirdziņā, kas neaprobežojas tikai ar to, ka telpas tālākā stūrī ir arī gaļas galds un akvāriji ar zivīm, dzīvām un vēl peldošām. Kā jebkurā ķīniešu tirdzniecības vietā, arī šeit iespējams nopirkt visu un higiēnas normas ir attāls un ļoti plūstošs jēdziens ķīniešu praktiskajā dzīves skatījumā – tāpat viss nonāk vēderā! Jelgavas tirgus ar lauku biezpienu, tupeņiem un marinētu gurķīšu baļļām atmiņā uzaust kā gardumu un labklājības paradīze.
Tehnoloģiju ziņā gan mūsu mazais dārzeņu un augļu tirdziņš dod zīmi, ka esam iegriezušies pasaules otrās lielākās ekonomikas nozīmīgā tirdzniecības centrā, kurā naudas plūsmas cirkulē M dimensijā. Proti, maksājumu var veikt ar mobilā telefona «wechat» («facebook»+«tviter»+«whatsap») aplikācijas maksājumu sistēmas «wechat wallet» palīdzību – netālu no kases aparāta ir nolikts dzeltens baneris ar QR kodu, kuru ar ieskenē, ievada summu, apstiprina to, un pēc mirkļa naudas pārskaitījums tiek pieteikts no pircēja uz pārdevēja kontu. Lai gan Eiropā par šādu M – bezskaidras naudas norēķina opciju –, tērzē jau labu laiku, Ķīnā tā ir ikdienas rutīna jau labu laiku. Arī tādā mazā būcenītī kā mūsu dārzeņu un augļu tirdziņš.
