Jādod vieta jaunākiem un enerģiskākiem! Aptuveni tāds bija viens no premjeres Laimdotas Straujumas valdības demisijas argumentiem, kura īstenošanos vai gluži pretēji, visticamāk, pavisam drīz varēs novērtēt realitātē.
Taču nav jābūt pārāk garai politiskajai atmiņai, lai, iepazīstot ministru kandidātus, saprastu, ka figurē «tie paši vēži tikai citās kulītēs». Viens no tiem ir arī potenciālais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis («Vienotība»), kurš šajā amatā jau sabija no 2002. līdz 2004. gadam.
Lai gan darbu «Ziņu» redakcijā, vairāk pievēršoties izglītības jomai, sāku pāris gadu vēlāk, ik pa laikam ausīs nākuši un atmiņā palikuši dažādi Šadurska izteikumi. Piemēram, kā uzlabot skolotāju dzīvi, sākot maksāt Eiropas līmeņa algas, un izmainīt sistēmu, mazākumtautību skolās pakāpeniski pārejot uz mācībām latviešu valodā. Nu publiskajā telpā skan jauni teksti, kas gan vairs nav tik kategoriski un, patiesību sakot, jau dzirdēti no iepriekšējo ministru mutēm.
Piemēram, nav nekāds jaunums, ka izglītības sistēma virzās uz radikālu reformu, jo budžetā nav naudas, lai uzturētu līdzšinējo. «Aizejot atvaļinājumā, pedagogiem jāzina, kāds būs viņu atalgojums jaunajā mācību gadā!» apņēmīgi pauž potenciālais ministrs, nepieminot, ka tāds bija arī demisionējušās Mārītes Seiles sauklis, kurš tā arī nepiepildījās. Ne jau tāpēc, ka ierēdņi nespēja sarēķināt. Lai paziņotu jauno algu, kurai saskaņā ar reformēto modeli jābūt ievērojami augstākai, jāatbrīvojas no veselas strīpas skolu un pedagogu, bet pašvaldībām, uz kuru pleciem tas uzvelts, pietrūkst dūšas šādam ārkārtīgi nepopulāram griezienam. Šķiet, Šadurskis gan skaļāk par Seili kliedz, ka īpaši laukos skolu ir par daudz. Tomēr tas ir arī viss, ko izglītības ministrs šajā situācijā var darīt. Jāatceras par vēl viena bubuļa – Finanšu ministrijas –, kas dīvainā kārtā sit pa nagiem visām labām iecerēm, esamību. Tāpēc, visticamāk, nekā radikāli jauna nebūs arī šoreiz. Atliek vien cerēt!
