Esi sveicināts birku pasaulē! Jau ar pirmajiem elpas vilcieniem tev piesien ap roku starta informāciju (svaru un garumu), tā netieši pasakot, kāds tu – kā pēc grāmatas, priekšlaicīgs vai pārāk smags. Tad jau varbūt piemetam klāt arī dzimšanas brīdī saņemtā skābekļa rādītājus, jo tas vismaz izskaidro mācīšanās grūtības daudziem, kurus skolas laikā mēdz lamāt par atpalikušiem, dumjiem un slinkiem.
Taču birkošana ar to nebeidzas, bet tikai sākas. Vīrietis, sieviete, bērns. Padotais, priekšnieks. Krievs, latvietis, ķīnietis, ukrainis. Bēglis, nelegālais robežu šķērsotājs, ārzemnieks. Komunists, fašists, labējais, kreisais un centriskais. Garais, īsais, resnais un tievais. Normālais, trakais un dīvainais. Dienvidnieks un ziemeļnieks. Sektants, svētais un ticīgais. Anarhists, mietpilsonis, iedzīvotājs, bandīts. Invalīds un praktiski veselais. Gejs, seksuāli pareizais. Sieva, vīramāte. Bomzis. Biezais. Ģēnijs. Indigo, flegma. Depresīvais. Kā no pārpilnības raga birst un rindojas. Piesienas. Apzīmogojas tā, ka ne nomazgāt, ne noberzt, kā laboratorijā jaucot apkārtējo attieksmi un dzelžaino spriedumu. Pagaidām gan tas vēl rūgst nodomu un aizspriedumu kambarīšos, slēptos smīniņos vai «poker» acu skatos. Taču, nedod Dievs, tam vadzim nolūzt, kad birkas sagrūžas lielā čupā, sadalot pasauli «par» un «pret». Jāpiekrīt manam draugam, ka šī salūšana var būt pat tik liela, ka iemet rokās vajātāju pātagas. Cilvēku grūti nogalināt, bet fašistu, geju, trako un sektantu gan!
Un te pēkšņi atskārsme, ka tieši cilvēks ir nebeidzamās birkošanas sāgas atrisinājuma atslēgas vārds. Ja tikai cilvēkam pašam tas ir pa spēkam. Neesam taču Dievs, kurš neuzlūko cilvēka vaigu. Tomēr esam Viņa līdzībā. Cik daudz gan kuram no tās palicis, sitoties pa mānīgo dzīves aizspoguliju. Taču – ja kaut nedaudz, dzīvosim!
Instinktīvi nojaušam arī paši, ka par mūsu unikalitāti, ka neesam «copy – paste», liecina ne tikai neatkārtojamie pirkstu nospiedumi, bet tāpat klusiņā sirdsbalss dziļi krūtīs. Nav viegli pateikt – esmu tāds vienīgais un tāpēc unikāls un īpašs! Tā ir pārāk tieša un smaga patiesība. Varbūt arī paša sirdsapziņas priekšā. Zinām jau, ka piedzimstam vieni un kaili un tādi arī mirsim, iebraucot mūžībā, nevis kolektīvā vagonā, bet kā pa sarkano tepiķīti. Tad kāpēc ņemties ap tiem citu zīmogiem, nevis iepazīt un svinēt savu unikālo vienreizīgumu?! Bez tā arī nevar izpildīt teju galveno dzīves bausli – mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Un nenogalini!
