(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Karloss atslīga dīvānā un, vienā malkā dzerdams vīnu, prātoja, kurš gan būtu izstāstījis Vērai par Žanetes apciemojumu viņdien.
Nomazgājis vīna glāzes un, cik labi vien spēdams, iztīrījis paklāju no sarkanvīna, Karloss devās augšā uz guļamistabu. Viņš nospieda durvju rokturi. Tad nikni nospieda to vēlreiz, taču durvis nepadevās. Tās bija aizslēgtas no iekšpuses.
«Vēra, lūdzu, atver durvis,» Karloss klusi, negribēdams pamodināt dēlu blakus istabā, sauca. Brīdi ieklausījies caur aizvērtajām durvīm, viņš atkārtoja vēlreiz: «Vēra, lūdzu.»
Arī šoreiz lūgums palika bez atbildes, un, vēl mirkli nekustīgi stāvējis pie aizslēgtajām guļamistabas durvīm, viņš devās uz Svena istabu. Mazā lampiņa virs gultas meta blāvu gaismu pār rāmā miegā gulošo zēnu, un Karloss klusi nosēdās uz gultas malas. Viņš maigi noglāstīja dēla gaišos matus, kas nepaklausīgi krita pār bērna seju. Svena mute bija puspavērta, un tēvs pēkšņi pieķēra sevi smaidām, lūkojoties mazajā bērnā, kas, atstājis aiz muguras visu dienā piedzīvoto, nu rāmi miegā elpo. Neraizējoties par visām tām muļķīgajām lietām, kas diendienā nomāc pieaugušos. Strīdi, ķildas, gaušanās, žēlas un kaislības – tas viss viņam ir svešs. Ir tikai dažas lietas, kas viņam ir svarīgas – lielais lācis, kas aizņem teju vai pusi bērna gultas, baloži parkā, spēļu auto kastē un, protams, māmiņa un tētis. Un šobrīd, saldi guļot ar puspavērtu muti, viņam nav ne mazākās nojausmas, kura no tām ir svarīgākā. Viss ir vienlīdz svarīgs. Viss ir vienlīdz mīļš.
Visvarenais Dievs būtu varējis radīt šo pasauli citādu – bez bērniem. Tādējādi izpaliktu daudzas likstas, ko pieaugušie ar savu neizmērojamo egoismu ir saskatījuši apstāklī, ka viņiem ir bērns. Tāpat izpaliktu dvēseles mieles, vilšanās un sirdssāpes. Baldriāni tā arī paliktu kā kaķus uzbudinošs līdzeklis, nevis dzeltenas ripiņas, pēc kurām tver ikviena apzinīga māte, gaidīdama savu bērnu pārnākam no skolas diskotēkas. Tā visa nebūtu, taču tad nebūtu arī tādas mūsdienās maz novērtētas lietas kā beznosacījuma mīlestība, patiesa uzticība un dvēseles šķīstība, kas piemīt tikai bērnam. Visvarenais Dievs ir radījis gudru un labu šo pasauli. Pasauli, kurā Viņš mums, pieaugušajiem, ir vēlējis ik dienu mācīties beznosacījuma mīlestību, patiesu uzticību un sirds šķīstumu no tiem, kuri mums to atklāj vispatiesāk un drosmīgāk, – no saviem bērniem.
Karloss klusi pieliecās un noskūpstīja zēna pieri. Sakārtojis segu, viņš devās lejā, kur gaidīja aukstais viesistabas ādas dīvāns.
***
Karloss atvēra acis un palūkojās rokas pulkstenī – tas rādīja pusdesmit rītā. Aizkari joprojām bija aizvilkti; ja nebūtu pamanījis viesistabas lielā televizora melnos apveidus, kas kā tumšs spogulis vērās pretī, viņš nodomātu, ka Svens vēl guļ, un sāktu bažīties, vai tikai viņa brīvdienu modinātājs nav apslimis. Atcerējies vakarvakara notikumus, Karloss spēji piecēlās sēdus. Nesadzirdējis ne mazāko troksnīti, kas nāktu no virtuves, viņš devās uz otro stāvu. Guļamistabas durvis bija aizvērtas, taču ne aizslēgtas. Viņš iegāja pa tām un, pārliecinājies, ka Vēras istabā nav, devās uz bērnistabu. Taču arī tur nevienu nesastapa. Ātri noskrējis lejā, jau grasījās zvanīt sievai, kad pēkšņi uz kafijas galdiņa pamanīja lapiņu, uz kuras kaut kas bija rakstīts: «Aizbraucām līdz pilsētai. Ilgi prom nebūsim.»
«Nolādēts!» Ventlijs skaļi nošņāca, dusmodamies uz sevi, ka tā vietā, lai laikus pieceltos un izrunātos ar sievu, mierīgi gulējis.
Vēra ar bērnu atbrauca vēlā pēcpusdienā, pēc tam, kad Karloss bija zvanījis sievai vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Atlikušo dienas daļu Karloss ar zēnu bija pavadījis ārā, un vakarā, kad nogurums mazo cilvēku bija nogāzis no kājām turpat uz viesistabas dīvāna, viņš cerēja uz kārtīgu izrunāšanos ar sievu, jo tieši tas, viņaprāt, šobrīd bija visnepieciešamākais. Taču pēc dažām visnotaļ vienaldzīgām Vēras frāzēm Karloss saprata, ka rūgtums un dusmas sievā plosās pārāk spēcīgi un jebkurš aicinājums uz sarunu padarītu stāvokli vēl smagāku. Pēc vakariņām, kuras abi notiesāja klusējot, Vēra ātri vien aizgāja uz otro stāvu, aiz sevis aizslēdzot guļamistabas durvis.
Pēc tāda paša scenārija aizritēja arī svētdiena un pienāca pirmdienas rīts, kas, par spīti drāmām, kas norisinājās uz zemes starp cilvēkiem, bija spožas vasaras saules apspīdēts un draisku putnu pietrallināts.
Pat Roberts, ienākot kabinetā, izskatījās izgulējies un možs.
«Labrīt!» viņš moži uzsauca.
«Labrīt,» Ventlijs vienaldzīgi atteica.
Kad pirmdienas rīta steidzamie darbi bija apdarīti, Ventlijs pievērsās jaunākajam kolēģim: «Vai tu zini leģendu par Īlaju?»
Mirkli neatbildējis, viņš uzlūkoja Ventliju un, par pārsteigumu Karlosam, negaidīti asi atjautāja: «Nē, kāpēc lai es zinātu?» ◆
(Turpinājums sekos)
