Otrdienas vakarā treniņš, trešdien no rīta treniņš, vakarā – spēle. Gan pret virslīgas turnīra pastarīti HS «Rīga», taču bez centieniem arī pret jauniešu komandu uzvara nenāk. Ceturtdien un piektdien atkal pa diviem treniņiem, bet sestdien, tas ir – rīt, pretiniekos būs «Mogo». Trijās no četrām iepriekšējām tikšanās reizēm titulētos Latvijas kausa īpašniekus izdevies pārspēt, un šoreiz vajadzētu pierādīt, ka tā nav nejaušība. Tādi ir hokeja komandas «Zemgale/LLU» un tātad arī Matīsa Gelaža šīsnedēļas plāni.
Sezonu aizsargs sāka Austrijas komandā «Zell am See», iepriekšējo bija aizvadījis, spēlējot Nešvilas «Predators» junioru vienībā, pirms tam trīs sezonas «Graz 99’ers» Austrijā, bet kopš novembra ir Jelgavas virslīgas komandas sastāvā. «Esmu tur, kur sāku,» smaida Matīss un Jelgavas Ledus halles kafejnīcā, kur runājamies, pie sienas var parādīt savas zēnu dienu bildes.
No pastaigas uz slidām līdz valsts izlasei
Daža laba ledus vīra karjerā ir stāsti par agriem rīta treniņiem pirms došanās uz bērnudārzu. Matīsa «iznāciens» bijis septiņu gadu vecumā. Ar sākumu faktiski no nulles, jo to pastaigāšanu ar slidām pa piemājas ledu jau nevar ierēķināt. «Tas bija 2002. gada 1. februāris, kad tētis mani atveda uz pirmo treniņu. Viņam pašam jaunībā paticis spēlēt, bet tolaik jau laukos varēja tikai pa ziemu, ciematā ar vietējiem puišiem. Nu Jelgavā bija uzcelta halle un dēlam pavērušās jaunas iespējas. Sporta skolas tolaik vēl nebija, darbojās virslīgas klubs «ASK/Zemgale» un komandas arī bērnu un jauniešu vecuma grupām. Atbilstoši dzimšanas gadam nonācu «Zemgalē 94», bet drīz vien paņēma pie gadu vecākiem. Ar to komandu 2006. gadā Latvijas čempionātā izcīnījām trešo vietu. Mēs, tādi provinces puikas, pāris gadu trenējušies un – jau ar medaļām,» starp emocionālākajiem ar hokeju saistītajiem brīžiem aizsardzības spēlētājs ar nu jau starptautisku pieredzi šo atceras vispirms. Spilgts pozitīvs lādiņš bijis U18 pasaules čempionāta 1. divīzijas turnīrs 2011. gadā Rīgā, kad Latvijas izlase izcīnīja ceļazīmi uz elites grupu. Bet pirms tam visai līdzvērtīgs piedzīvojums ar U17 izlasi pasaules jaunatnes olimpiādē Čehijā, kur gan pietrūcis līdz medaļām, bet «daudzus jaunos spēlētājus pamanīja».
Treneris kā «trešais vecāks»
Līdzās tētim un mammai, kuru atbalsts zēna un jaunieša gados īpaši nozīmīgs, Matīss par tikpat ietekmīgu savā personības un hokeja meistarības izaugsmē uzskata treneri un tā arī saka: viņš ir kā trešais vecāks. «Bērns jau mācās no pieaugušā. Skatās, kāda valoda, kāda attieksme, izturēšanās. Pirmais treneris ir ļoti svarīgs, viņš ir tas, kas iestāda pareizo spēles mentalitāti.»
Matīsa pirmie treneri Jelgavā bijuši Ainārs Bērziņš un Gints Ritums. Kad lielākas konkurences un līdz ar to izaugsmes meklējumos devies uz galvaspilsētu, hokeja skolā «Rīga» pāris gadu trenējies vienā grupā ar Zemgu Girgensonu pie Edmunda Vasiļjeva. SK «Rīga 94» komandā spēlējis Gunāra Krastiņa vadībā, bet 2010. gadā jau Grācas vienībā Austrijā – pie Haralda Vasiļjeva. Par speciālistu, kura vadībā darboties ir interesanti, viņš atzīst arī «Zemgale/LLU» treneri Aigaru Ciprusu. «Pēc neveiksmīga mača cits varbūt nosodītu ar fizisku papildu slodzi, bet viņš iedod tādus uzdevumus, kas ļauj atgūt azartu un liek atcerēties, kāpēc mēs vispār spēlējam hokeju.»
14 gadu stāžs – visai ģimenei
Atcerēties, kāpēc sāki, grūtos brīžos, protams, mudinājuši arī «pirmie divi» vecāki – tētis Aldis un mamma Astrīda. Taču dramatiskus momentus, kad hokejista grūtības gribas mest pie malas, neatceras ne viena, ne otra puse.
«Vienreiz gan čīkstēju ciemos atbraukušajiem vecākiem un gribēju mājās no vasaras treniņnometnes Kandavā,» savu septiņgadnieka nogurumu un prombūtnes bēdas atminas Matīss. «Bija tā, bija,» vēlāk telefonsarunā atceras arī tētis. «Mums jau arī drusku sirds sāpēja, bet mamma paņēma kalendāru un teica: paskaiti te dieniņas. Viena, otra, trešā, un būsi jau mājās…».
Krietni lielākas bažas vecākiem bijušas, palaižot puiku vienu pašu 15 gadu vecumā «atrādīties» uz Ameriku. «Lidojums ar divreizēju pārsēšanos. Pieejams arī apmaksāts pavadoņa pakalpojums, bet Matīss prātīgi teica: nevajag, vienreiz taču jāsāk tikt galā arī pašam,» Aldis neslēpj, ka tobrīd bijis asaru kamols kaklā, taču abi ar Astrīdu centušies neizrādīt.
Astoņus gadus diendienā Matīss vadāts uz treniņiem sākumā uz Jelgavu, pēc tam uz Rīgu. Palaikam vedusi arī mamma. Vecvecāki savukārt prombūtnes laikā uzņēmušies rūpes par zemnieku saimniecību un lopiem. Hokeju līdzās brālim piedzīvojis arī piecus gadus jaunākais Mārtiņš Mārcis. «Brauca ar mums un Piņķu hallē pildīja skolas darbus,» tētis stāsta, ka tagad, kad Matīss spēlē Latvijā, varējuši Mārcim pat to galdu «Inbox» hallē atrādīt. Vēlāk dēla hokejista gaitām sekots Austrijā un arī tosezon Amerikā, kad, lai internetā redzētu spēles, cēlušies naktī.
Katram dzīvē sava loma
Stāstā par savu vispārējo izglītošanos Matīss godīgi piebilst, ka pirmajā vietā viņam vienmēr bijis hokejs. «Pēc septītās klases pārcēlos uz Jelgavas Valsts ģimnāziju, bet līdz tam gāju Lielvircavas pamatskolā. Īsti neatceros, kāpēc, bet sāku jau no sešiem gadiem. It kā bērnudārza audzinātāja bija spriedusi, ka esmu jau «skolasgudrs». Ja netikšot līdzi, varēšot atgriezties bērnudārzā, bet acīmredzot tiku.» Jau spēlēdams Rīgā, viņš vēl mācījies Jelgavā, bet, kad pārcēlies uz Austriju, vidusskolu pabeidzis tālmācībā. Agrā nonākšana un komunicēšana svešā vidē savukārt skolojusi patstāvībā un dzīves gudrībā. «Katram dzīvē sava vieta un loma,» tā saka Aldis, un tēta atziņai piekrīt arī hokejists Matīss. Kādreizējais treniņbiedrs un draugs Zemgus tagad spēlē NHL, bet pasaulē netrūkst arī citu hokeja darbavietu.
Jelgava tāda pagaidu pietura? – mēģinu izzināt sportista turpmākos plānus, un viņš daļēji piekrīt. Sezonas sākumā Austrijā guvis nopietnu potītes traumu, kas Latvijā labi saārstēta, un patlaban Matīss ļoti labi jūtoties draudzīgajā Jelgavas komandā. Nesen ar četriem goliem vienā spēlē sanācis aizsargam neraksturīgs personīgais rekords. Pazīstams arī maršruts Jelgava – Rīga, kas gan tagad ved pretējā virzienā, jo abi ar draudzeni dzīvo galvaspilsētā. «Hokeju, protams, spēlēšu. Varbūt kaut kur Eiropā. Ir jāizdomā. Tagad jau iedur pirkstu kartē, un tur būs hokejs,» pasmaida spēlei acīmredzot «visu roku» atdevušais sesavnieks Matīss Gelažis.
