No augšas nošķeltā muca stāvēja tepat Jelgavā pie tirgus laukuma. Izkaulējuši no vecākiem bērnu biļetei nepieciešamo pusrubli un izstāvējuši garu vai ne tik garu rindu (bērnībā laika jēdzienam ir pavisam cita ietilpība), beidzot varēja aizspraukties līdz pusmucas augšējai malai.
Un tad tas notika – mucā iebrauca motociklists un iekurbulēja motoru, no kura izplūstošās gāzes diezgan mazajā telpā dažam radīja ne pārāk patīkamas sajūtas. Bet, kad motocikls (ja esat redzējuši seno padomju filmu «Misters X» ar vareno igauņu baritonu Georgu Otsu galvenajā lomā, sapratīsiet) sāka riņķot pa mucas iekšmalu un, pašai konstrukcijai neganti drebot, ik pa brīdim tuvojās pie malas pieplakušajiem skatītājiem, dažam tiešām pārbīlis mijās ar «jūras slimību». Atzīšos, arī es biju itin apmierināts, beidzot ticis no šīs mucas laukā.
Neesmu speciālists, tāpēc nepateikšu, cik pamatots ir Būvniecības valsts kontroles biroja lēmums par Rīgas cirka ēkas slēgšanu. Es gan drošāk jūtos krēslā aiz Rīgas cirka arēnas apļa (vai Zemgales Olimpiskajā centrā, ja dota tāda iespēja), nevis mucā vai uz laiciņu saslietā teltī skvēriņā aiz kultūras nama (kā tiek praktizēts mūsdienās).
«Dzīvniekmīļi» savukārt apgalvo, ka modernais cirks gluži labi iztiekot bez dzīvnieku mocīšanas. Kā liecina pērn veiktā aptauja, 95 procenti Rīgas cirka apmeklētāju atbalsta dzīvnieku demonstrēšanu arēnā. Mans vectēvs reiz tirgū esot nopircis skaistu zirgu, kurš smagā arkla vilkšanas vietā cēlies pakaļkājās un mēģinājis «uzgriezt kādu danci». Izrādās, iepriekšējā darba vieta zirdziņam bijusi cirks, kaut dzīvnieks neizskatījās nežēlīgi spīdzināts vai novārdzis.
Būtu žēl, ja šai riņķa dancī, vicinot lozungu par cirku kā otrās šķiras izklaidi, mēs pazaudētu ēku, ar ko patiešām varam lepoties, jo, kā apstiprināja valsts SIA «Rīgas cirks» direktore Lolita Lipinska, mūsu galvaspilsētā atrodas vienīgais stacionārais cirks visā Baltijas reģionā (Skandināviju ieskaitot) un tuvākais jāmeklē vai 1000 kilometru attālumā.
