«Mani nekad nav interesējuši tulkojumi. Kamēr es rakstīju tikai dzeju un lugas, izņemot dažas, biju lepna, ka esmu iekšējas lietošanas rakstniece. Ka esmu latviešu rakstniece, rakstu savai tautai, un man par to nav jākaunas. Tāda bija mana nostāja, kamēr nepienāca kārta šai grāmatai, kuru es vēlos, lai tulko. Nevis savas popularitātes un arī ne naudas dēļ. Gribu, lai šis stāsts kļūtu zināms, man tas ir svarīgi,» viesojoties pie jelgavniekiem, stāsta dzejniece, dramaturģe un sabiedriskā darbiniece Māra Zālīte.
«Pieci pirksti» ir autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, kurā autore tēlo atgriešanos mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50.–60. gadu mijā. Romāns, kas ir M.Zālītes pirmais prozas darbs, 2014. gadā saņēmis Literatūras gada balvu. «Pieci pirksti» tapuši slepenībā – par grāmatas rakstīšanu neviens nav zinājis, nav spieduši līgumi un termiņi. «Tas bija tik personīgi, ka, kamēr nebiju uzrakstījusi, iedevusi dažiem labiem kolēģiem un draugiem izlasīt, pie izdevēja negāju. Nevaru teikt, ka es pavisam nespēju novērtēt, jutu, ka nav nemaz tik slikti, bet man tomēr vajadzēja spriedumu no malas,» stāsta M.Zālīte.
Turpinājums – daudzslāņains
Romāns pamazām sācis ceļu arī pie lasītājiem pasaulē. Autore gaida tulkojumu angļu valodā, taču divi grāmatas stāsti jau publicēti literatūras žurnālos angļu valodā. Ar Noras Ikstenas palīdzību «Pieci pirksti» sasnieguši arī gruzīnu lasītājus. Grāmatas atklāšanā klāt bija gan latvieši, gan gruzīni, un tā bija ļoti emocionāla. Kaut vai vienas epizodes dēļ, kur tikko dzimušo Lauru Sibīrijas barakā no nāves izglābj gruzīnietes piens. «Nav manī gruzīnu asiņu, bet es visu mūžu esmu jutusi gruzīnu pienu sevī,» tā M.Zālīte.
Grāmata piedzīvojusi vairākus metienus, un tās tirāža Latvijas mērogam ir gana liela. Sarunas vadītājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces Liegas Piešiņas taujāta, kāds varētu būt iemesls, ka romāns joprojām ir pieprasīts, M.Zālīte pieļauj – tas tādēļ, ka slava grāmatai iet pa priekšu.
Pamazām top romāna otrā daļa, kurā Laurai nu jau ir «divreiz pieci pirksti». M.Zālīte gan pārdzīvo, jo paļāvusies izdevējam un grāmatas beigās apsolījusi, ka būs arī otrā daļa. Jau īsi pēc romāna nonākšanas grāmatnīcu plauktos cilvēki sākuši interesēties, kad tad tā būs lasāma. «Tagad esmu spīlēs,» saka M.Zālīte, stāstot, ka Lauras gaitu turpinājums top, taču tikpat lēni kā pirmā daļa. Tā būs daudzslāņaina grāmata, kurā Laura ir jau skolas vecumā, sastopas ar ideoloģiju un to, ko drīkst un ko nedrīkst teikt, atklāj autore, solot grāmatu laist pasaulē uz Latvijas simtgadi.
Latvijas idejai jābūt tīrai
Tā kā M.Zālīte ir iesaistīta Latvijas simtgades pasākumu plānošanā, pavisam neviļus saruna no grāmatas aizvijās līdz valsts lielajai jubilejai. M.Zālīte ir pārliecināta – Latvijas simtā jubileja nedrīkst būt tikai «mazliet lielāka ballīte kā katrā 18. novembrī ar vairāk naudas salūtam». «Tā ir jāizmanto, lai Latviju ieraudzītu un iemīlētu no jauna,» saka M.Zālīte. Kad «Piecos pirkstos» mamma šausminās, cik Latvija briesmīga, jo pārdevēja bijusi nelaipna un netīrā priekšautā, Laura protestē, ka Latvija jau pie tā nav vainīga. «Latvijas ideja nedrīkst būt aptraipīta, Latvijas idejai vienmēr jābūt tīrai,» norāda M.Zālīte.
Viņa aicina svētkus izmantot, lai sanāktu kopā, gluži kā dzimta pulcējas uz vecvecmāmiņas simto jubileju. Viens no šādiem pasākumiem varētu būt 4. maijā, kad tiks svinēti Baltā galdauta svētki. M.Zālīte aicina ap galdu sapulcēt tuvākos, draugus, kaimiņus un atjaunot latviešiem raksturīgo galda tradīciju ar runāšanos. «Vislielākā gaisma, kuras mums pietrūkst, ir mīlestība – dzimtās, kaimiņos, citam pret citu. Kopības veidošana ir ļoti svarīga, tad cilvēki arī nebrauktu prom no valsts,» pārliecināta dzejniece. Viņa gan piebilst – no mums kā ziemeļnieku tautas nevar gaidīt, ka kritīsim cits citam ap kaklu un uzreiz bučosim otru, taču savstarpējā komunikācijā mums vajadzētu būt inteliģentākiem un ar cieņpilnu attieksmi.
Godkārības trauks jau pilns
Sarunas gaitā tika pieminēta arī M.Zālītes dzejnieces puse. Viņa bija paņēmusi līdzi pērnā gada beigās klajā nākušo dzejoļu krājumu «Dziesmu rakstā», kurā apkopoti liela daļa dzejnieces komponēto dzejoļu, kuru, ieskaitot teātra izrādes, ir vairāk nekā 500. Taču tajā neatrast tik plaši zināmos «Tik un tā» vai «Vecais zābaciņš», nav arī «trīs lietu, kas zāļu skapītī stāv». M.Zālīte atklāj, ka visās dziesmās ar viņas vārdiem pirmais bijis teksts un tikai tad nākusi mūzika. «Ja nav dziļa iekšēja impulsa, es nevaru uzrakstīt,» atzīstas literāte.
Lai gan M.Zālīte ir atzīta dzejniece, dramaturģe un nu jau arī viņas «Pieci pirksti» izpelnījušies lasītāju mīlestību, par tautas dzejnieci viņa sevi nesauc. «Esmu laimīga, ka cilvēki grib lasīt manus darbus, bet tam nav sakara ar pagodinošiem nosaukumiem. Katram cilvēkam ir godkārības trauks, ko viņš sevī nēsā, citiem tas ir nepiepildāms. Manējais, par lielu laimi pašai, ir tik mazs kā sinepju burciņa, kas ir pilna jau kopš jaunības,» tā M.Zālīte.
