Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit padomju laikos jelgavnieki uz pārtikā labāk nodrošinātajiem Jonišķiem brauca pēc desām. Vienai otrai topošajai māmiņai no Elejas puses sanāca tuvāk turienes slimnīca, kur laist pasaulē bērniņu. Mūsdienās, kad automašīnu vairāk, droši vien daudziem uz Lietuvas pusi iznāk braukt biežāk, taču Jonišķu vārds sadzīvē, šķiet, dzirdams retāk. Tomēr pēdējā laikā par to runā basketbola, kā arī galda tenisa cienītāji.
Eiropas čempionāts Centrāltirgus paviljonā
Basketbolu Lietuvā sauc par «krepšini» – senatnīgāk nekā citās basketbolu spēlējošās tautās. Jonišku latviešu biedrības «Avots» dalībniece pazīstamā tulkotāja Dzintra Irbīte paskaidro, ka lietuviešu «krepšinis», tieši tulkojot, būtu «kurvja bumba». Iespējams, tāda spēle bijusi arī senajiem lietuviešiem, taču mūsdienu basketbols Lietuvā attīstās mazliet vairāk nekā deviņdesmit gadu. Saistībā ar to pirms septiņiem gadiem Jonišķos tapa Basketbola muzejs, kādam līdzīga nav ne Lietuvā, ne arī kur citur Eiropā. Tā dibinātājs un vadītājs Jonišķu pašvaldības darbinieks Leons Karaļūns četrās palielās telpās savācis liecības par Lietuvas un starptautiskā basketbola svarīgākajiem notikumiem, sākot ar 1937. gada pavasari, kad tieši Jonišķu stacijā pirmos suminājumus dzimtenē saņēma Lietuvas basketbolisti, ar uzvarētāju balvu atgriežoties no Eiropas otrajām meistarsacīkstēm Rīgā. Populārā latviešu filma «Sapņu komanda» beidzas ar Latvijas uzvaru pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs basketbolā. Pēc tām tiesības rīkot čempionātu ieguva Rīga, taču pilsētā nebija nevienas basketbola manēžas, un čempionāts notika tagadējā Rīgas Centrāltirgus angārā (iespējams, gaļas paviljonā). «Lietuvieši tolaik smējās, ka divdesmit neatkarības gados Eiropas čempione Latvija nebija spējīga uzcelt nevienu pieņemamu basketbola zāli. Paši viņi pēc uzvaras Rīgā šai lietai ķērās klāt nopietnāk. Uz trešo Eiropas čempionātu 1939. gadā Kauņā bija uzcelta manēža, kurā «Žalgiris» mājo vēl tagad,» ar zināmu «cemmi» stāsta sporta entuziasts jelgavnieks Pēteris Miļūns.
Olimpisko zeltu latvieši un lietuvieši izcīnīja kopā
Jonišķu basketbola muzejā dominē patoss. L.Karaļūns rāda kādu kopiju – tādu sudraba lādīti Lietuvas prezidents Antans Smetona dāvināja Latvijas komandai 1939. gadā Kauņā. Pēc sestās vietas otrajā Eiropas čempionātā Rīgā 1937. gadā tas latviešiem bija cerīgs kāpiens augšup. Lietuvieši Kauņā izcīnīja savu otro Eiropas zeltu. Muzejā var aplūkot olimpisko čempionu Modesta Paulauska un Valdemāra Homiča medaļas, Arvīda Saboņa un Sergeja Jovaišas apavus un kreklus, krievu zvaigznes Aleksandra Belova personiskās lietas. Krājumos ir daudzu Eiropas un pasaules čempionātu, olimpisko turnīru spēļu ieraksti, tos var arī iegādāties. Aizrautīgi L.Karaļūns stāsta par 1988. gada olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā, kur lietuviešu un latviešu tā laika labākie basketbolisti Arvīds Sabonis, S.Jovaiša, V.Homičs, Rims Kurtinaitis, Gundars Vētra un Igors Miglinieks, cīnoties kopā, ieguva zeltu. Tolaik viņi veidoja Padomju Savienības izlases kodolu. Latvijas Basketbola federācijas mājas lapā minēts, ka īstiem šīs spēles cienītājiem Jonišķu muzeja apmeklējumam ieteicams veltīt vismaz stundu.
Krietni īsākā tikšanās brīdī L.Karaļūns «Ziņām» stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā pats titulētākais lietuviešu basketbolists M.Paulausks, kura aktīvās sporta gaitas bija padomju laikā, trīs gadus nostrādājis par treneri un sporta skolas direktoru Jonišķos. «Kā tas ar slavenībām mēdz būt, viņš bija visai aizmirsts. Taču toreiz Kauņā man izdevās sarīkot Paulauskam godināšanu. No uzņēmējiem savācām piecus tūkstošus dolāru, kas tajā laikā bija liela nauda, un uzdāvinājām Paulauskam automašīnu «Ford Scorpio»,» lepojas L.Karaļūns. Viņš piebilst, ka mūsdienās Jonišķos strādā pieci basketbola treneri un ar šo sportu nodarbojas 70–80 bērnu un jauniešu. Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolā šie skaitļi ir deviņi un 225. Ņemot vērā, ka Jonišķi ir septiņas reizes mazāki par Jelgavu, var atzīt, ka «krepšinis» lietuviešiem ir ietekmīgāks nekā latviešiem basketbols.
Bumbiņas jāved uz viesnīcu
Ar galda tenisu Jonišķos nodarbojas trenera un starptautiskās kategorijas tiesneša Romualda Franckaiša vadītā apmēram divdesmit bērnu un jauniešu grupa. Starp viņa audzēkņiem ir arī dēls Romualds Franckaitis, kurš šogad beigs vidusskolu. Jaunā sportista mamma agrākā mazsalaciete Natālija Franckaitiene stāsta, ka viena no jaunākā dēla nākotnes idejām bija studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Lai arī domas vēl mainās, R.Franckaitis jaunākais Latvijā ir pazīstams kā galda tenisa turnīru uzvarētājs Alojā, Kuldīgā, Liepājā, Preiļos, Rīgā. Viņš tāpat kā citi bērni šajā ģimenē prot latviešu valodu. Tas arī nav brīnums, jo gan tēvs, gan māte ir Jonišķu latviešu biedrības «Avots» dibinātāji un uzturētāji. Saistībā ar galda tenisu gan Latvijā, gan arī Lietuvā ir pazīstama Franckaišu ģimenes triju zvaigžņu viesnīca, kas atrodas Jonišķu centrā minūtes gājienā no lielās katedrāles. Tajā apskatāma galda tenisam veltīta ekspozīcija, kurā galda tenisa bumbiņu vien ir ap četrarpus tūkstoši. Visas tās ir ar logo un atvestas no svarīgiem starptautiskiem mačiem. «Bumbiņas no sacensībām vedu pats, bet tās arī sūta kolēģi, kas tiesājuši starptautiskās sacensības. Tās man no Rīgas sūta arī Andris Kube,» stāsta R.Franckaitis vecākais. Cilājot pierakstu mapes, viņš atver kādu ar uzrakstu «Latvijas galda tenisa vēsture». «1928. gadā Latvijas galda tenisistu izlase izcīnīja ceturto vietu pasaules čempionātā,» latviski uzsver R.Franckaitis vecākais. «Cilvēki pie mums brauc no malu malām, viņus tas viss interesē,» teic N.Franckaitiene. Vasarā, kad Jonišķos uz sacensībām ierodas galda tenisisti, piecdesmit numuru viesnīca ir pilna.
Februārī Jonišķu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcas draudze atzīmēja dibināšanas 480 gadu jubileju, kas saistās ar to, ka 1536. gada 23. februārī pirmo reizi dokumentos minēts Jonišķu vārds.
