«Pēc iedzīvotāju skaita esam lielākais pagasts novadā. Vēsturiski skatoties, Jaunsvirlaukā esam aptuveni tikpat, cik četrdesmitajos gados. Daudzviet iedzīvotāju skaits īpaši samazinājies, mums tā nav,» stāsta Armands Fridrihsons, Jaunsvirlaukas pagasta pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītājs. Piemēram, salīdzinot ar pagājušo gadu, pagastā ir pat par 11 iedzīvotājiem vairāk. «Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēki nebrauc prom. Iedzīvotāji mainās – kāds dodas prom, cits nāk vietā. Laikam vide šeit ir gana patīkama, lai aizbraukušo vietā apmestos jauni iedzīvotāji,» piebilst A.Fridrihsons.
Uz jautājumu, kas tā piesaista pagastam, pārvaldes vadītājs atplaukst smaidā, ka nozīmīga ir pagasta atrašanās vieta un divi ciemati, kuros daudzi labprāt apmetas. Viens no tiem ir Mežciems, kas atrodas pašā pilsētas pievārtē un ir ļoti populārs dzīvošanai, otrs – pagasta centrs Staļģene. Tomēr gana daudz cilvēku iecienījuši arī lauku teritoriju, nav gluži tā, ka piesaista tikai dzīve ciematos, lai arī pagastā to ir vesela rinda – Staļģene, Dzirnieki, Mežciems, Kārniņi, Jaunsvirlauka un Vecsvirlauka.
Viss cilvēkiem
«Ļoti priecē, ka skolas vide ir sakārtota. Pagājušajā gadā nodevām ekspluatācijā skolas sporta halli. Bērnu skaits mums arī īpaši nekrītas, par ko, protams, ir liels prieks, – 2014./2015. mācību gadā skolā mācījās 339 bērni, no tiem – 81 pirmskolā, 2015./2016. – 335 bērni, no tiem 76 pirmskolā. Katru mācību gadu tie trīs simti turas,» gandarīts ir A.Fridrihsons.
Viņš uzteic skolas direktora Aivara Nagļa darbu, kurš ar pedagogu atbalstu ieviesis skolā jauninājumu – vidusskolas interaktīvo apmācību, kad var nebraukt mācīties klātienē, bet darīt to no mājām. Pagaidām šis projekts vēl ir tapšanas stadijā un par tā popularitāti grūti spriest, bet pirmie interesenti jau pieteikušies.
A.Fridrihsons piebilst, ka pagastā enerģisku cilvēku netrūkst, tāds ir ne tikai skolas direktors, bet arī kultūras darbinieki un pārvaldes vadītāja Solveiga Arnīte, kuras vadībā tad arī visi darbi notiek. Tiesa, pašlaik S.Arnīte ir slimības prombūtnē, tāpēc pārvaldes vadības grožus uzņēmies viņš. «Viss pagasts ir viņas lolots, lutināts un pucēts,» S.Arnītes paveikto uzteic A.Fridrihsons.
Pagastā netrūkst arī dažādu kultūras pasākumu. Zinātāji gan stāstot, ka agrāk kultūras aktivitātes apmeklētas vairāk nekā mūsdienās, tomēr sūdzēties par ļaužu trūkumu tajos arī nevarot – kultūras nams vienmēr pilns.
Lai cik pievilcīgs dzīvošanai būtu Jaunsvirlaukas pagasts, A.Fridrihsons atzīst – svarīgākais ir cilvēki. «Mēs cenšamies par viņiem rūpēties, cik vien varam. Tā, lai kādam vienkārši pateiktu – mēs to nedarīsim, nevaram palīdzēt, nē, tā nekad nav bijis. Vienmēr viss tiek darīts tikai un vienīgi cilvēku labā.»
Pagasts ir labi nodrošināts ar visu iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu klāstu – turpat pārvaldes ēkā atrodas aptieka un doktorāts (kā ļoti labu speciālistu pagasta pārstāvis slavē arī šejienes ārstu Aini Dzalbu), pieņem Jelgavas novada Komunālā uzņēmuma speciālisti un sociālie darbinieki. Lai arī daudzas lietas iespējams nokārtot attālināti, cilvēki gana daudz būtiskus jautājumus nāk risināt klātienē pagasta pārvaldē un uz klientu apkalpošanas centru.
«Daudziem jau mājās nav datora, nav interneta. Pat ja ir, ne jau visu cilvēks var izprast. Atnāk šeit un kopā ar lietvedi jautājumu izdara,» skaidro A.Fridrihsons.
Vienmēr kustībā
Viņu pašu kabinetā pārvaldē iedzīvotāji apmeklē ne tik bieži, nevis tāpēc, ka nebūtu, ko jautāt un par ko parunāt, bet gan tādēc, ka visbiežāk noķer kaut kur pagastā pārbraucienos no viena punkta uz otru. «Neesmu cilvēks, kam patīk ilgstoši sēdēt kabinetā. Man vajag darboties, tāpēc bieži apbraukāju ciematus un tur arī sastopu vietējos iedzīvotājus.»
Pats Armands nav vietējais un uz Jaunsvirlauku katru dienu mēro ceļu no pilsētas. Ilgus gadus strādājis bruņotajos spēkos. «Kad devos pensijā, domāju, ka būs ļoti grūti izturēt civilo dzīvi, biju tomēr pieradis komandēt. Izrādījās citādi. Un noteikti nenožēloju savu izvēli. Varētu strādāt kaut kur par lielāku samaksu, bet šeit darbs ir īpašs. Mani senči nākuši no laukiem, varbūt tāpēc izjūtu šo vidi kā ļoti tuvu,» viņš atzīst. Visaizkustinošākās esot attiecības ar vietējiem, arī apkārtne skaistāka nekā pilsētā.
No nākotnes iecerēm pagastā nozīmīgākās ir divu ielu rekonstrukcijas projekti, kas apjoma ziņā nav milzīgi, taču ļoti nepieciešami. Savukārt vērtīgākie paveiktie darbi ir skolas siltināšana un multifunkcionālā centra Dzirniekos renovācija, tāpat sporta halles izbūve.
Vēl viena ar sportiskām lietām saistīta iecere ir stadiona rekonstrukcija, lai bērni labos apstākļos varētu nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm ne tikai telpās, bet arī ārā. «Mums vairāk jādomā par bērniem, jauniešiem, lai vidi laukos viņiem izveidotu vēl pievilcīgāku. Pieaugušie savu vietu dzīvē vairāk vai mazāk ir atraduši. Ja laukos patīk, tad arī cilvēki šeit izvēlas dzīvot. Savukārt jauniešiem jārada tāda vide, lai viņi vēlētos atgriezties,» secina A.Fridrihsons.
Jaunsvirlaukas pagasts
Platība – 123,4 m2
Iedzīvotāju skaits – 2925
1935. gadā Jelgavas apriņķa Jaunsvirlaukas pagasta platība bija 93 kvadrātkilometri un tajā dzīvoja 2139 iedzīvotāji. 1945. gadā izveidoja Jaunsvirlaukas un Staļģenes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Jaunsvirlaukas ciems ietilpis Jelgavas un Bauskas rajonā. 1954. gadā tam pievienoja likvidētā Staļģenes ciema un Sesavas ciema kolhoza «Līgo» teritoriju, bet daļa platības tika Vircavas ciemam. 1966. gadā klāt nāca Vircavas ciema padomju saimniecības «Dzirnieki» zeme, 1974. gadā daļu teritorijas atdeva Vircavas ciemam, savukārt 1977. gadā pievienoja daļu Vecsvirlaukas ciema, 1979. gadā daļu likvidētā Vecsvirlaukas ciema, bet 1987. gadā – daļu Vircavas ciema. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Jaunsvirlaukas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Jelgavas novadā.
Stellēs uzzied magones, pienenes un ceriņi
Ritu Sidrabu, Emīliju Rozi (mīļi sauktu par Rozīti), Janīnu Jurgeļeviču un Ludmilu Podoļsku sastopam pagasta pārvaldes otrajā stāvā, kur viņas Tautas lietišķās mākslas studijas «Staļģene» telpās auž savus īpašos darbus.
Kā «Ziņām» stāsta studijas vadītāja R.Sidraba, todien klāt nav vēl divu ļoti aktīvu audēju – Līgas Štelmaheres un Ilzes Strangas. «Ja skatās pēc saraksta, kopā esam piecpadsmit, bet visas jau vienmēr aktīvi nepiedalās. Lielākoties visas desmit stelles ir aizņemtas,» teic R.Sidraba. Pārsvarā audējas ir vietējās, bet pa kādai ierodas arī no kaimiņu pagastiem. «Cik studija veca, tik mēs sen aužam,» par aizraušanos ar šo nodarbi teic amatnieces. Viņas saskaita, ka nu jau rit 43. gads.
Gandrīz visas kundzes ķērušās pie īpašas ieceres – puķu lakatu aušanas. Ideja nav sliktāka par televīzijā skatāmo latviešu saimnieču šovu. Katra izlozējusi ziedu, kādās krāsās tad jāauž iecerētais lakats – piemēram, ceriņi, magones, pienenes. Kad lakati būs gatavi, audējas dosies cita pie citas ciemos, lai parunātos katram ziedam veltītos tematiskos pasākumos.
Tautas lietišķās mākslas studija «Staļģene» kopš pērnā gada strādā plašākās telpās pagasta pārvaldes otrajā stāvā. Līdz tam aktīvās sievas darbojās austuvē, kas bija iekārtota pirmajā stāvā. Reizē ar jauno austuvi, īstenojot projektu, viņas ieguvušas arī astoņas jaunas stelles un citu svarīgu darba aprīkojumu. Studijas vadītāja ar lepnumu parāda, kā saka viņa pati, visu steļļu «ciltsmāti» – stelles, pēc kuru parauga tapušas jaunās.
