Strādājot pie datora, kad sāk krēslot, bieži vien es neieslēdzu gaismu. Vispirms krēsla ielien caur logu un piepilda telpu, tad pamazām istabas stūrus, līdz nevar atšķirt apkārt atrodošos priekšmetus. Un vakars ir klāt. Gaisma ir zudusi. Starp iekšu un āru viss ir izlīdzinājies. Pašreiz, kad griežamies uz pavasara pusi, tas ir spilgtāk izbaudāms. Gaisma atkāpjas negribīgāk, lēnāk. Krēslas laiks kļūst garāks.
Mans «niķis» sasaucas ar svaigi gūtajiem iespaidiem nesen Jelgavas muzeja izstāžu zālē atvērtajā izstādē. Pirms tās apmeklējuma jau dzirdēju no draugiem un mākslas pazinējiem ļoti labus vārdus par redzēto. Dodos turp, un man gribas dalīties ar iespaidiem par Daugavpils mākslinieces veikumu (savulaik viņa bijusi arī pedagoģe Rīgas un Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolās). Tā ir gleznotāja Silva Linarte.
Patiesi viņas darbos ļoti nozīmīga vieta ir gaismai. «Gaisma pāri ezeram», «Atspulgs», «Saskatīts», un ne tikai tie. Ir darbi, kur autori uzrunājusi gaismas daba. Zinot, ka 26. februārī, izstādes atklāšanas dienā, autore atzīmēja 77. dzimšanas dienu, apsveicams ir viņas mūsdienīgums. Diemžēl nav nācies mākslinieci satikt klātienē, nevarēju būt arī izstādes atklāšanas dienā, taču tas, kā viņa meklē un rada savus tehniski virtuozos darbus, liecina, ka gleznotāja nepārtraukti ir procesā. Kādā zāles stūrī nejauši vai jauši cits aiz cita ir trīs darbi – «Ceļā», «Kalnā», «Kustībā». Ne tikai saturs, bet forma liecina par brīvu pieeju eļļas gleznojumu tehnikai, savas idejas realizācijai un apkārtnē redzētā transformēšanai abstrakcijās. Blakus sadzīvo caurspīdīgs, dzidrs triepiens ar precīzu blīvu otas klājumu. Un gandrīz visos darbos caur līdzsvarotajiem abstraktajiem krāsu laukumiem izspraucas gaisma. Apbrīnojama ir izstādes autores enerģija, jo lielās zāles piepildījums lielākoties ir 2015. gadā paveiktais. Izstādē pavadīju diezgan daudz laika, vērojot darbos esošās formas. Un pirmo reizi saskāros ar vēlmi darbos atkal un atkal sameklēt jau redzēto kādu sīku, bet sulīgu detaļu vai darbā esošās gaismas atspulgu. Protams, tas nav tikai krāsu laukums vai vienas krāsas attiecība pret otru. Tā ir noskaņa apkārtējos procesos. Jau ieejot izstāžu zālē, tā pārsteidz ar līdzsvarotu noskaņu, un jāpiebilst, ka tās toņu gamma ļoti piestāv izstāžu zāles atmosfērai.
Ārpusē ir tik daudz nemiera, meklējam mieru. Tas tur ir nojaušams.
