Lai gan, teātra izrādi vai koncertu gaidot, mūsu kultūras namā nekad nav nācies īpaši garlaikoties – izstādes dažādos foajē un vairāku stāvu vestibilos seko cita citai –, šoreiz sevišķu ēsmu gardēžiem kārtējo reizi sagādājusi Tautas lietišķās mākslas studija «Dardedze».
«Dardedzes» gadījumā, līdzīgi kā dejotājiem, valoda panākusi darītājiem pretī – lai gan dažbrīd korektors atkarībā no noskaņojuma vārdam «Tautas» pirmo burtu nomaina ar mazo, var taču pacensties to ielikt teikuma sākumā, un būs pelnītais gandarījums. Tautas deju ansamblis «Kalve» («Jaunība», «Lielupe», «Diždancis» vai kāds no viņu līdziniekiem) varēs dejot uz nebēdu, atbilstoši savam kādreiz piešķirtajam goda nosaukumam.
Jo pirms gadiem 25–30 ne katrs tautas deju ansamblis bija arī Tautas deju ansamblis. Lielais burts nosaukuma priekšā bija jāpierāda skatēs, konkursos un «koru karos». Tas bija ne vairs žanra apzīmējums, bet goda nosaukums.
Mainoties sabiedriski ekonomiskajām attiecībām, kā pirmie pazuda Tautas mākslinieki, jo tie taču bija nevis mūsu pašu, bet LPSR vai pat PSRS Tautas mākslinieki (kā Maestro, piemēram) un Nopelniem bagātie kultūras vai mākslas darbinieki (tāpat kā citu, praktiskāku, nozaru labākie pārstāvji).
Kur visi šie izcilnieki palika, neviens tā īsti neatceras, process bija ļoti pakāpenisks. Un nav mums vairs Tautas teātru, bet ir amatierteātri un profesionālie teātri. Ir trīs profesionālie kori, simti amatierkoru un neviena paša Tautas kora.
Interesējoties Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, saņēmu cerības rosinošu atbildi, ka pašreiz notiekot likuma «Par nemateriālo kultūras mantojumu» izstrāde, kas viesīšot skaidrību vismaz par Tautas mākslas meistara statusa noteikšanas kārtību. Bet tā ir tikai viena amatiermākslas daļa – pārējo mākslas nozaru pārstāvji par šādām lietām neesot interesējušies. Varbūt tad tā arī paliekam īstos amatieros – mazāk goda, toties mazāk arī atbildības?
