«Pagasta pārvaldes vadītāja Līga Rozenbaha, kura arī dejo šai kolektīvā, ar savu iniciatīvu nāca pie manis un teica – mums ir muiža, kurā notiek Leģendu naktis –, un piedāvāja, vai es nebūtu ar mieru uztaisīt kaut ko vairāk par vienu deju un izveidot kolektīvu. Ideja bija laba, darba jau tā man bija pietiekami, bet tas bija kaut kas jauns, un gribējās pamēģināt,» stāsta Lielplatones pagasta vēsturisko deju kolektīva «Senvedere» vadītāja Ivita Lejava-Majore. Kolektīvs, kurš ir vienīgais neprofesionālais baroka un renesanses deju kolektīvs Latvijā, uz savu pirmo mēģinājumu kopā sanāca pirms gada.
Pietiek ar četriem pāriem
I.Lejava-Majore vada arī Elejas pagasta jauniešu deju kolektīvu «Tracis», Vilces pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu «Medaga» un pasniedz mūsdienu dejas. Rīgas Pedagoģijas un izglītības augstskolā gūts ieskats arī vēsturiskajās dejās, tāpēc tās nebija kas pilnīgi svešs. Lai gan vēsturiskās dejas vienmēr likušās ļoti skaistas, tajā pašā laikā tās ir sarežģītas. «No malas varbūt izskatās ļoti vienkārši, un arī soļi nav tik sarežģīti, taču renesanses un baroka deju pamatā ir klasika, kas sevišķi iesācējiem ir grūti,» stāsta I.Lejava-Majore, kura vada vienīgo neprofesionālo baroka un renesanses deju kolektīvu Latvijā – kopumā vēsturiskās dejas pie mums dejo ap desmit kolektīvu.
Abas ar L.Rozenbahu ķērušās pie dejotāju meklējumiem. Sākumā šķitis, ka izdosies nokomplektēt kolektīvu tikai no lielplatoniekiem, taču vietējo interese izrādījusies pārāk maza. Tad sākušas piedāvāt draugiem un paziņām, un beigās izrādījies, ka jelgavnieku kolektīvā ir vairāk nekā lielplatonieku, ir arī kāds elejnieks. Arī meitu bijis vairākumā kā jau visur, taču vēsturiskajās dejās atšķirībā no tautas dejām iesākumam pietiek ar četriem pāriem.
Pašiem savi gudrinieki un asprāši
Tagad dejotāju ir vesels ducis. Viņu vidū ir ne vien Lielplatones pārvaldes vadītāja, bet arī būvnieki, policists, meliorācijas speciālists, grāmatvede, pedagoģe un paša svarīgākā darba veicēji – vecāki. «Nu forši viņi ir!» tā par savu «Senvederi» saka vadītāja. «Lai gan mums ir paliela vecuma amplitūda, kopā ir tiešām jautri. Kad bija pirmās iesvētības, bet to sabiedrisko dzīvi ārpus koncertiem nebijām sākuši, sapratām, cik forši mums ir būt kopā. «Tautiņiem» ir tā, ka nodejo kopā vairākus gadus un cits citam palīdz izlīmēt tapetes. Mani ļoti priecē, ka mums jau tagad ir tā, ka viņi saauguši kopā kā liela ģimene un var cits citam izpalīdzēt, pat ja nav vietējie, katrs nākuši no savas puses,» lepna ir I.Lejava-Majore.
Dejotāju vecums svārstās no 18 līdz 45 gadiem, un tik liela gadu atšķirība, piemēram, tautas deju kolektīvā, nebūtu iespējama. Lai gan iesākumā I.Lejava-Majore bažījusies, vai paaudžu atšķirība netraucēs un dejotāji cits citu spēs pieņemt, vadītāja teic – gadu starpība nemaz nav jūtama. «Neviens nav tāds, ka es varētu teikt – tu izskaties pēc četrdesmitpiecgadnieka un tā arī uzvedies. Visi ir kā 25 vai 27 gadus veci,» ar smaidu nosaka vadītāja.
Paši tiek ar visu galā
Pirmais koncerts bija jau mēnesi pēc pirmā mēģinājuma. «Senvedere», kas nosaukumu patapinājusi no Lielplatones vēsturiskā vārda, sākusi ar koncertiem apkārtējos pagastos. Kad kolektīva dāmas devušās uz Rīgu gādāt korsetes, saņēmušas piedāvājumu dejot Spīķeros. Tobrīd vēl nezinājuši, ka pasākums ir gana liela mēroga, tomēr nenobijušies un pēc triju mēnešu darba savu trešo koncertu aizvadījuši Rīgā. Tad sekojuši novada svētki, koncerti muižās un nesenā tūrisma izstāde «Balttour» Ķīpsalā. Garām netiks laista arī pašu gada jubileja, kas tiks atzīmēta 12. martā baroka un renesanses atmosfērā tepat Lielplatones muižā.
Paši dejotāji stāsta, ka pirmais gads bijis iespaidiem bagāts. Lai gan pirmais koncerts, kas noslēpumaini nodejots maskās, vienmēr paliks atmiņā, ikviens savā veidā ir bijis īpašs. Dejotājs Andis Rozenbahs teic, ka bērnībā un jaunībā dejojis «tautiņos», kā «Senvederē» pieņemts saukt tautas dejas, un «Senvedere» ir kas neredzēts. Viņš gan atzīst, ka tik viegli, kā no malas izskatās, tas nemaz nav – gan stāja, pozas un skatieni, gan stiepšanās prasa piepūli. «Kad esi tajā visā iekšā, dvielīti vajag sviedriem,» nosmej Andis, kurš arī atzīmē unikālo iespēju ietērpties skaistajos tērpos, kurus uzvilkt ne visiem ir dota iespēja.
Tā kā I.Lejava-Majore vada vairākus kolektīvus, izvērtējot prioritātes, «Senvederei» koncertos sanāk palikt vienai. «Ļoti žēl, ka es nevaru būt pie viņiem, bet man prieks, ka kritiskās situācijās viņi vieni paši spēj tikt galā,» gandarīta vadītāja. Piemēram, reiz konstatējuši, ka, izīrējot tērpus, vienam puisim nav iedotas līdzi bikses. «Jaunā kolektīvā var gadīties, ka pārējie pasaka – nu, nav tev to bikšu, un viss, bet viņi mēģina iziet no situācijas un tikt ar visu galā,» tā I.Lejava-Majore.
Jātiek pie saviem tērpiem
Idejas repertuāram «Senvederes» vadītāja smeļas no ārzemju interneta resursiem, cenšoties tikt pēc iespējas tuvu tam, kādas dejas bija kādreiz. Viņa arī daudz lasa vēstures grāmatas, skatās atbilstošā laikmeta filmas, lai iespējami labāk visu izprastu. Savu padomu sniedz arī vēsturisko deju kursu pasniedzēja Guna Ezermale. «Tie kursi bija ļoti noderīgi, jo tagad es saprotu, cik tālu esmu iepinusies. Kad mācījos augstskolā, man tas viss likās tik skaisti, bet domāju, ka nekad taču ar to nenodarbošos. Taču, jo vairāk iedziļinos, jo vairāk man patīk. Un redzu, ka arī dejotājiem patīk. Jo vairāk zinu no vēstures un māku viņiem to visu izskaidrot, jo arī viņiem tas ir interesantāk un saprotamāk,» skaidro I.Lejava-Majore. Arī deju mūzika ir maksimāli pietuvināta visam, kā tas varēja būt. «Kādreiz nemaz tā nevarēja paņemt gatavu Hendeļa vai Bēthovena skaņdarbu un pie tā dejot – tā bija mūzika, ko vienkārši baudīja, pie tās nedejoja. Mūziku sacerēja deju skolotāji – ja nemācēji komponēt, tev nevarēja būt darba,» atklāj vadītāja. Turklāt, izrādās, dejotājiem līdzi vienmēr bijis duncītis, ko tas, kurš sajauca dejas soļus, dabūja sānos. Tāpēc balles dejas zināt bija obligāts nosacījums.
Liela kolektīva vēlme ir tikt pašiem pie saviem tērpiem. «Tas pat nav sapnis, tā vienkārši ir nepieciešamība. Mūs aicina uz koncertiem, bet ļoti bieži esam spiesti atteikt, jo nav savu tērpu, īrējam no Rundāles pils, un tas mums maksā. Ja piedāvā tikai vienu vai divas dejas, tas nav izdevīgi. Negribas arī uzšūt kaut ko tādu, kas nav vēsturiski precīzs, tāpēc mēs labāk pakrājam naudiņu. Ļoti ceram uz novada atbalstu,» teic I.Lejava-Majore.
Ir arī kāds sapnis, ko lolo gan vadītāja, gan paši dejotāji. «Mūsu sapnis ir aizbraukt uz kādu Eiropas baroka festivālu, kurā mēs varētu piedalīties kā pilntiesīgi dalībnieki. Tās ir īpašas balles, ko rīko vēsturisko deju dejotājiem un kurās var izspēlēt visu, kas noticis tajā laikā,» tā I.Lejava-Majore.
